Iegrābos

Jāiznes atkritumi. Atceros, man vannas istabā miskastīte pilna. Stāv man tur tāda maziņa, kādi trīs litri ietilpība. Nekad maisiņu iekšā nelieku, nevaru atrast atbilstošu. Parasti ar roku izgrābju visu, kas tur iekšā. Iebāžu tvertnē roku. Sagrābju visu un maisiņā iekšā. Skatos, man tur mudž no maziem melnumiņiem. Pirmā doma, kādēļ man tur mušiņas savairojušās. Sāku pētīt. Bļāviens, blusas! Ātri aizsienu maisiņu. Viena radība jau man uz kājas. Cik ātri uzradās, tik ātri pazūd. Pirmā man uzradās zosāda. Jau no domas, kāda man alerģija no tām radībām. Otrā man iestājās panika. Ko darīt? Gribēju skriet uz aptieku pēc ožamā spirta. Atceros, tas jau ir man mājās. Sāku ar slīcināšanu. Leju atkritumu tvertnē ūdeni. Pamanu vienu radību uz krāna. Cik ātri uzradās, tik ātri pazūd. Tā viena daļa man maisiņā, viena daļa noslīcinātas un arī ir bēgles. Divas redzot aizbēga, cik neredzot nezinu. Šlakstinu pa vannas istabu ožamo spirtu. Pie reizes arī sevi iesmaržinu, ja nu kāda uz manīm pārvācās. Divas stundas vannas istabai eju ar līkumu. Vakarā drošs paliek drošs vēl telpu izšļakstinu ar ožamo spirtu. Eju gulēt cerībā, ka mans eitanāzijas pasākums izdevies.

Otrās dienas vakarā nākot mājās no darba pie ārdurvīm stāv divas kaimiņienes. Tantes runājas. No pagraba iznāk svešs vīrietis. Viena no tantēm uzreiz viņam jautā, ko mūsu mājas pagrābā viņš darīja. "Blusas jūsu pagrabā indēju", atbild vīrietis. Jūtu, kā man no dzirdētā uzmetas zosāda. Kā pa durvīm iekšā, tā uzreiz atkal šļakstinu ožamo spirtu. Pagājušas vairākas dienas. Tās radības ne vairs redzētas, ne sajustas. Laikam izdevās eitanāzijas pasākums.