Es iešu

Neesmu "Depeche Mode" liela fane, bet iešu uz koncertu. Vienu dienu pusdienlaikā iedomājos, ka sen neesmu apmeklējusi, kādu koncertu. Varētu būt, kādus divus gadus. Parasti jau uzrodas citas lietas, lai kaut kur ietu. Ja gāju, tad parasti es jau savu gājēju baru izkustināju uz iešanu. Sagribējās uz kādu koncertu aiziet. Atcerējos, laikam "Depeche Mode" drīz būs. Nē, nevienu nemeklēšu kopā iešanai, iešu viena. Piegāju pie kolēģes un pateicu savu vēlmi. Tikai piemetināju, ka man drusku vēl ideja jāapdomā dēļ biļetes cenas. Viņa uzreiz pateica: "Tev noteikti jāiet nav ko domāt. Tu gandrīz nekur neej. To ko tu izdari, liekas tev ir diennaktī 48 stundas". Taisnību jau vien pateica. Brīvdienas atkal pavadīju pie visādiem papildarbiem. Pašā vakarā, kad visu noliku malā. Nopirku biļeti. Es iešu uz koncertu.

Ar "Depeche Mode" man saistās viens no patīkamajiem dzīves mirkļiem. Mīļš cilvēks to mūziku bija uzlicis. Mums bija sekss. Vislabākais sekss kādu esmu piedzīvojusi. Pēc tam, man blakus gulēja mīļšs cilvēks. Es klausījos dziesmās. Skatījos kā uz istabas sienas atspīd koku zaru ēnas. Kā vējšs spēlējas ar zariem. Un gribēju, lai šis mirklis nekad nebeidzas...