Čūskiņa

Kolēģe uzzina, mežā pa kuru ar riteni braukāju redzēta čuska. Patīk viņai visus pamācīt un dramatizēt. Tādēļ, tūlīt tiek man paziņots par čūskiņu. "Ja, redzēta, " atsaku, "bet es jau tāda pati. Esmu vietējā, mazā, nekaitīgā odzīte". Gribas jau cilvēkam otru pamācīt, viņa nopietni saka: " Tu, brauc uzmanīgi un prātīgi pa mežu". Man taču sava būtība jāaizstāv, atsaku: "Neviena čūskiņa nesēž mežmalā. Negaida, kad kāds ies garām. Tad neskrien ārā un nelec virsū". "Jā, jā nelec virsū, " smīkņājot atrauc kolēģe. Aizstāvēšu līdz galam tās rāpules : "Zini ko, ja tev kāds uz pēdas uzkāptu. Tu arī lektu gaisā un būtu gatava iekost." Protams pa visu telpu atskan citu kolēģu smiekli. Vēlāk citas kolēģes man klusi saka: "Brauc droši. Čūska no zemes vibrācijām jau prom laidīsies". Braucu droši, neviena mazā rāpule nav redzēta.