Jautājums uz atjautību

Ola visiem labajiem ļautiņiem šajā virtuālo mazmurkšķīšu tumši melni zaļajā bedrē!

Jautājums uz atjautību – ko darīt ar cūku, kas sēž jums pretējā virtuves (sarunu) galda pusē un tādām dīvaini stiklainām acīm nekaunīgi uzdod jautājumu – „Ko tu, cilvēk labais, taisies ar mani darīt?”

Neliels paskaidrojums – tieši šāda situācija mani sagaidīja šodien, neierasti agri (ap 14:00) atgriežoties mājās no tarakānu midzeņa, kuru man nākas saukt par darbu. Bet ne par to stāsts – ieraugot šo daiļo viešņu (par dzimumu neesmu pārliecināts, bet tā kā neredzēju ne ūsas, ne citus piederību stiprajam dzimumam apliecinošus atribūtus), man pašam radās akurāt divi jautājumi. Un neviens no tiem nebija ievadā minētais jautājums uz atjautību, kuru man uzdeva nekaunīgā rozā būtne stiklainām acīm.

Jautājums pirmais – cik un ko es pēdējo trīs mēnešu laikā būtu dzēris? Vienlaikus sameklējot termometru, kuru izvietoju sev starp zobiem un paskatoties, ka aiz loga noplūktas un kraukšķīgi apceptas pīles no tuvējās slimnīcas vēl nelido, fiksi izskaitļoju, ka kopš vasaras dzimšanas dienu sezonas alkoholu esmu lietojis pārāk maz, lai tādējādi izskaidrotu šādus viesus. Dzīvsudraba garša uz lūpām atgādināja pārbaudīt termometra rādījumus – arī tie bija atbilstoši normai.

Jautājums otrais – kas te īsti notiek, pēc iepriekšējiem secinājumiem pieņemot, ka man nerādās? Te nu secināju, ka, kā izteicās mūsu jaunais prezīdents – bez nopietnas pēdējos mēnešos patērētā alkohola daudzuma palielināšanas cauri netikšu.

Kamēr sameklēju glāzes un sadzinu rokā arī kādu viņās ielejamu šķidrumu, pie viena pieklājīgi, kā pašam šķita, aprunājos ar negaidīto viešņu. Pārāk runātīga viņa nebija, bet no piedāvātā paštaisītā alkohola atteicās.

Nākamajā brīdī arī visa mistērija ap viešņas ierašanos atrisinājās, jo ieradās nākamā viešņa. Kaimiņiene, kurai uzticu aplaistīt puķes, tādēļ ir iedzīvojusies manas alas atslēgās un pēdējā laikā staigā te vairāk nekā pa savām mājām. Tuvākajā laikā, lai šo atrisinātu, pēc šīsdienas notikumiem plānoju ieviest elektrībai pieslēgtu ārdurvju slēdzeni.

Tad nu lūk – viņai, kaimiņienei, nevis rozā, aizvakar bijuši viesi. Atveduši otru viešņu. Precīzāk izsakoties – svaigi nožmiegtas cūkas galvu, kulinārai izlietošanai. Pašai mājās kaut kas tur nojucis. Laikam kaimiņš atkal piedzēries, tāpēc atnesusi pie manis, jo man jau tāpat te tūlīt lāstekas augšot. Nesaprotu, kāpēc kaimiņi nesaprot, ka tās nav lāstekas, bet alas interjeram pieskaņoti un atbilstoši stalagtīti un stalagmīti. A es vēl brīnījos, kāpēc viešņai, rozā, nevis kaimiņienei, acis tik stiklainas un pati tāda nerunīga...

Nobeigumā atgriežamies pie jautājuma uz atjautību - ko darīt ar cūku, kas sēž jums pretējā virtuves (sarunu) galda pusē un tādām dīvaini stiklainām acīm nekaunīgi uzdod jautājumu – „Ko tu, cilvēk labais, taisies ar mani darīt?”