Lomu spēlesTā, labi, jauš mana sirds, ka vajadzētu šeitan kaut ko nopublicēt (un dakteris, kam šodien atrādīju slikto niezi ģenitāliju apvidū teica, ka tas varētu palielināt izredzes iepazīties ar vietējām meitām un mātēm)... Tad nu... hmm... ko nu... Nu labi, aš, kaut kāds šitāds tas stāsts meklēju, ziniet šovakar (rīt un visus citus vakarus, iespējams, ieskaitot) kādu kompāniju lomu spēlēm. Par pašām lomām un spēlēm arī laikam kaut ko gudru vajadzētu pateikt, ja? Hmm. Nu, Sarkangalvīti un vilku spēlēt es vairāk negribu tas mums jau vakar bija. Sākumā atnāca viņu. Nu, Sarkangalvīte, tjipa. Es gan viņu uzreiz tā īsti neatpazinu bez čāpures un lakatiņa, mati sirmi un ausis pavisam zilas. Bet deguns gan sarkans. Sarkans kā manam vecajam auģikam bremžu uguņi. Gandrīz zobos iekosto cigareti nepamanīju, kas vēlāk izrādījās ļoti, ļoti svarīgi, bet līdz tam nonāksim. Tad arī sapratīsiet, kāpēc. Tad nu atnāca viņa pīrādziņi līdzi, lai. Un vispār tāda traki nosalusi izskatījās. Piedāvāja kopistiski iekost. Gaļas pīrādziņi bija labi, speķa pīrādziņi man vienmēr garšojuši, biezpiena pīrādziņi taisni, kā man mamma kādreiz (ne)gatavoja, bet ruma pīrādziņi mēli varēja norīt! Un gandrīz noriju arī. Tad nu arī ieradās vilks. Līdz ar visu savu vilcēnu/-eni kompānijā. Precīzāk sakot kaimiņa Ļeris atskrēja, atkal trīs dienas nebarots, laikam mūsu gaļas un speķa pīrādziņus saodis. Atlikuši bija tikai šķiņķa un tie noderēja kā uzkožamais, tāpēc neko viņš nedabūja. Nu, precīzāk, dabūja ar kāja pa vārīgām vietām. Ja neesat dzirdējuši, kā skan ar laringītu slima suņa riešana falsetā, iedodiet kontaktus būs iespēja paklausīties. Par vilcēnu/-eni runājot kaimiņu Ļerim pie ķēdes pieķēries, pats kaimiņu Džeris personiski bija izdomājis atvilkties. Ziniet, kā bruņurupucis uz muguras pārvietojas? Nu, tāpat arī Džeris, pie ķēdes pieķēries, jo laikam jau otrādi apvelties vairs skaidrā prāta nepietika. Laikam jau arī bija mūsu ruma pīrādziņus uzodis. Un, kad ar pirmo piegājienu neizdevās arī viņu tāpat kā Ļeri, līda pie manas sniegbaltās Sarkangalvītes bučoties... (nu, vakar pagalmā kārtīgi sniga, tāpēc ātri viņa sniegbalta palika). Sniegbaltīte, nu, Sarkangalvīte ej tu saproti, kā pareizi jāsauc nepazīstams Valters ar zilām ausīm, sarkanu degunu, sniega pilniem sirmiem matiem, cigareti zobos un veselu kaudzi ruma pīrādziņu par Džera bučošanos nekāda priecīgā nebija. Un, kad deva viņam ar savu mazizmēra (ap 80 litru tilpuma) pīrāgu kurvīti, tā zobos iekostā cigarete, ko jau pieminēju, kaut kā nejauši izvēlās. Sniegā nočūkstēja vien. Un tagad atklājums sniegs ar pietiekami lielu ruma (pīrādziņu) daudzumu tajā deg. Šajā vietā mūsu lomu spēlei pieslēdzās mednieki. Precīzāk, policisti ar veselu rindu ieroču un ugunsdzēsēji (bez ieročiem un auksta alus) ar veselu milzu mucu auksta ūdens. Tā kā par Sarkangalvīti Valters pārvērtās tikai, kad sniegs jau bija pilnās liesmās, šodien ieradās mans otras puses kaimiņš. Skūtgalvis vārdā Ojārs. Piedāvāja, ka šīvakara (un, ja paveiksies dzīvam palikt, arī visu pārējo vakaru) lomu spēlēs viņš būšot jumts. Nu, es, cik sapratu, būšu brālītis, kas dzīvo (un guļ un ar seksu nodarbojas) zem jumta. Tad nu meklējam Bokas kundzi, kas arī dzīvo (un guļ un ar seksu nodarbojas zem jumta) un Karlsonu, kas dzīvo (un guļ un ar seksu nodarbojas uz jumta). Solās būt karsta nakts interesentus lūdzam zvanīt jau laikus divi astoņi seši divi *** *** *** ***. |