Nakts neprāts

Kārlis Lindu sagaidīja pie vārtiņiem. Samiedzis saulē acis, raudzījās sievietes sejā un, atvēris durtiņas, aicināja dārzā.

Linda smaidot vērās puiša brūnajās acīs un juta, ka sirds iepukstas straujāk.

Viņi iegāja mājā. Kārlis ieveda Lindu nelielā viesistabā un nosēdināja mīkstā dīvānā.

- Vai gribat tēju, kafiju?- viņš jautāja.

- Tēju.

Kamēr puisis sarūpēja uzkodas, Linda aplūkoja istabu. Varēja redzēt, ka tā kādreiz pieredzējusi labākus laikus. Nedaudz apbružātais dīvāns atsauca atmiņā Atmodas sākuma gadus, bet brūnā sekcija šķita kā izkāpusi no 80. gadu beigu kataloga. Tā laikam ir tajās mājās, kur saimnieki pelna biezāku riecienu svešos tīrumos, bet ēkas palēnām iemieg un nosūno kā meža ķērpji.

Kārlis bija atgriezies ar nelielu paplāti, uz kuras rindojās glītas tasītes, tēja, cukurtrauks un dažas šokolādes konfektes uz maza šķīvīša.

Puisis veikli ielēja tēju un atkrita dīvānā.

- Nu tā tu dzīvo..- lēni novilka Linda.

- Jā.

- Vai nav pārāk garlaicīgi?

- Nē. Ja sagribas, apciemoju brālēnus pilsētā. Ja ne, tad lasu grāmatas. Kaut kādi dēku romāni vēl glabājas no vecāku pirktajiem.- Un puisis norādīja uz sekcijas plauktiem, kur savas muguras spīdināja daža laba grāmata.

Tad, malkojot tēju, tika skatīti Kārļa bērnības dienu albumi, kas, kā par brīnumu, vēl palikuši dzimtenē, bet sēdošie stāvi liecās arvien tuvāk. Kādā brīdī Linda sajuta puiša silto sānu pieskaramies. Viņa nodrebēja un ieskatījās Kārļa acīs. Tur vīdēja nerimdināmas alkas un spējš izmisums. Viņa lūpas liecās tuvāk sievietes mutei, un Linda nevairījās. Vienkārši ļāvās. Skūpsts bija maigs un izjusts. Kārlis lēni atbrīvoja Lindu no drānām, vienlaikus skūpstīdams ikkatru atkalināto ķermeņa daļiņu. Tad spēji pats atbrīvojās no virsdrēbēm. Linda ieelpoja puiša smaržu un nodrebēja baudas priekšnojautās.

Ķermeņi sakļāvās, un elpa, strauja un karsta, sitās viens otram sejā. Viņi šķiedās glāstiem kā neprātīgi, un Lindai dažbrīd šķita, ka viņa sapņo. Vai tas viņai blakus bija izlolotais vīziju tēls no pagātnes? Vai tā bija mirāža? Tomēr siltais ķermenis viņai blakus bija dzīvs un karsts, pat pārāk karsts.

Viņi nogrima nebūtībā, un viņu ķermeņi, slapji un pietvīkuši, šķita līdzīgi valzirgu augumiem, izmestiem okeāna krastā, piekusuši un atslābuši. Linda skatījās viņa acīs un redzēju tur neizsakāmu tīksmi un laimi. Viņi bija stipri un kopā viens vesels. Viņi piederēja viens otram pilnīgi un līdz galam. Absolūtā vienprātībā un pielūgsmē.

Linda bužināja viņa tumšos matus un grima brūno acu dzīlēs. Viņš glāstīja sievietes pienbalto ķermeni un skūpstīja piesārtušās lūpas. Viņa mēle rotaļājās ap Lindas krūšu galiem, tie piebrieduši pulsēja atkal jaunā iekārē.

Likās, ka viņiem nekad nebūs gana. Neizsīkstošs avots, no kura dzert un dzert un kura valgme pilda būtni ar nerimstošu enerģiju un spēku. Lindai likās, ka viņa varētu lidot kā putns gaisā vai krist tikko uzsniguša sniega baltumā, tik viegli, viegli...

Šādu mirkļu dēļ vien ir vērts dzīvot un arī mirt, ja vajadzētu. Laime šķita tik stipra, ka līdzinājās sāpēm.

Viņi atkal un atkal ļāvās glāstu varai, un diena pārvērtās naktī, bet viņi vēl joprojām gulēja savā vēlmju okeānā, ceļojot kā izsalkuši braucēji.

Beidzot atkal zvilnēja kā roņi jūras krastā: laiski un atbrīvoti, laimīgi un tīksmi, klusi un mierīgi. Mūžīgais nemiers bija rimis, tikai absolūta paļaušanās vienam uz otru un neizsakāma brīvība ķermenī.

Viņi aizmiga sviedrainos palagos, kuros slēpās nakts neprāts, un viņu kailie ķermeņi šķita līdzīgi grieķu skulptūrām...

Rīts atausa smaržu un skaņu pilns. Šķita, ka visa daba mostas pilnbriedam, lai izkliegtu pasaulei savu auglības spēku.

Kārlis viegli elpoja Lindai blakus un miegā šķita līdzīgs dusošam meža nimfam: daiļam un nedaudz bērnišķīgam. Linda vēroja puiša profilu, un viņas domas riņķoja kā lietus bezdelīgas. „Viņš ir skaists kā grieķu dievs: gluda, samtaina āda, vingrs, lokans augums un nebēdnīgs velniņš brūnajās acīs. Juteklisks un maigs, jūtīgs un vienlaikus spēcīgs- tāds vīrietis, pēc kura Linda alka.

- Šī nakts bija fantastiska. Paldies tev par to!- Linda nočukstēja šos vārdus it kā sev, it kā Kārlim, it kā mēmajām sienām, vienīgajām nakts neprāta lieciniecēm.

Klusītēm, cenšoties nemodināt dusošo puisi, Linda sagrābstīja izmētātos apģērba gabalus un devās uz durvju pusi, lai priekšnamā steigšus ietērptos un, uzskricelējusi uz vecas avīzes stūrīša pāris rindu, pamestu snaudošo māju.

Kad Kārlis pamodās, viņu sagaidīja vientuļa, saules gaismas pielieta istaba, kluss priekšnams un steigā uzšņāpta zīmīte-„Nemeklē mani! Pārāk liela aiza mūs šķir- gadu un pieredzes plaisa. Tai pāri es negribu celt ne tiltu, pat ne laipiņu. Tā lai tas paliek! Esi laimīgs! Linda.”

Sāpīgs vaibsts izķēmoja Kārļa seju, un, sažņaudzis zīmīti saujā, viņš stingi vērās logā, kur saules stari zeltīja mājas zaļo mauriņu.