paceplītis

Ak šis jaukais pavasara ziedoņa laiks! Mājās nevaru nosēdēt. Izeju laukā un lēnām čāpoju pa sen pazīstamu meža taku Putniņi čivina, puķītes zied un silts vējiņš maigi glāsta manus vecišķos vaigus. Atpūtinādams kājas, apsēžos uz ērta celma un ieklausos meža skaņās. Jauki. Pēc brītiņa atlido paceplītis un apsēžas uz sausa egles zara tikai dažu metru attālumā no manis. Un sāk savus treļļus. Es sēžu nekustīgs un klausos, bet šis tik dzied un dzied. Tad pagriež man muguru , pļurkt! – un aizlaižas. Arī es pieceļos un eju vien tālāk. Un domāju: ak tu negantnieks tāds! Es te klausos un jūsmoju par viņu, bet šis – še tev! Tā ir, varbūt viņam tuvumā ir ligzdiņa, un varbūt viņš man nemaz nedziedāja slavas dziesmas, bet gan savā paceplīšu valodā izteica savu sašutumu un varbūt pat lamas par manu jaukšanos viņa, kā saka, iekšējās lietās. Kas to lai zin... Bet es viņam piedodu, jo dziedāja viņš tomēr skaisti un arī pats ar visu savu stāvus izslieto asti bija visai simpātisks.