vārnas

Pirmais. Nav jau noslēpums, ka putni un tai skaitā vārnas necieš uz sevi vērstu fotoaparāta vai binokļa objektīvu. Pārsvarā gadījumu tās vienkārši aizlaižas. Bet, lūk, tepat osī aiz mana loga vārna ir uzbūvējusi sev ligzdu, sadējusi olas un nu tās perē. Pati sēž ligzdā, bet pāri ligzdas malai redzama tikai galva. Es paņemu binokli un mēģinu to apskatīt labāk. Vārna, to redzēdama, vienkārši saraujas un noslēpj galvu aiz ligzdas malas. Es nolaižu binokli un gaidu, kas notiks tālāk. Pēc neilga laiciņa vārnas galva atkal parādās. Es atkal paceļu binokli, un vārna atkal galvu noslēpj. Tā tas turpinājās varbūt reizes desmit, un tad es padevos – savācu savu binokli un liku viņai mieru. Nākošajā dienā es atkal paņēmu binokli un sāku uz viņu skatīties. Un ko jūs domājat – vārna vairs galvu neslēpa un vispār nelikās par mani ne zinis. Acīmredzot saprata, ka ir uzvarējusi.

Otrais.

Pilsētā gāju pa gājēju taciņu uz autobusa pieturu, kad pēkšņi dažus soļus man priekšā parādījās vārna, un no kurienes viņa uzradās, es neievēroju. Viņa tipināja man pa priekšu, spārnus vilkdama pa zemi. Nekur tālu nebēga, bet arī sev klāt mani nelaida, tikai ik pa brīdim pagrieza galvu un paskatījās uz mani. Sākumā nodomāju, ka tas ir kāds vārnas jaunulis, bet, spriežot pēc galvas un knābja, tas bija pieaudzis putns. Nodomāju, ka viņa ir ievainota un pasviedu dažus cepuma gabaliņus, ko viņa ar steigu apēda.Un tā vēl pāris reizes. Pa to laiku bijām nonākuši pie autobusa pieturas, kur bija vairāki cilvēki. Vārna, spārnus vilkdama pa zemi, maisījās starp cilvēkiem, un tie viņai pasvieda dažādas ēdiena druskas, ko viņa labprāt apēda. Un tad kāda veca sieviņa izvilka no somas palielu baltmaizes ņuku un to pasvieda vārnai. Vārna bez kavēšanās to pakampa un veikli aizlidoja, un nolaidās uz kāda šķūņa jumta, kur to maizes gabalu bez steigas apēda. Tā, lūk! Kas tas bija? Man šķiet, ka tā bija vissmalkākā simulācija un cilvēku apmuļķošana Man nāk prātā kāds ubags uz tilta starp Rīgas autoostu un Centrāltirgu, kas sēdēja izstiepis savu koka kāju un diedelēja naudu. Man nebija kur steigties, un es viņu no tālienes pavēroju ilgāku laiku. Kad tuvumā nebija cilvēku, viņš savāca saubagoto naudu, tad savu koka kāju ietina lupatā, piecēlās un veikli aizsoļoja. Kuru te vainot un par ko smieties?