Draugs Jūdžins Rouzs!

Nebūtības pielūgsme.

[..] No ticības rodas sakarīgums. Ticības pasaule, kas kādreiz bija normāla pasaule, vislielākajā mērā sakarīga pasaule, jo tajā viss orientēts uz Dievu kā tās sākumu un galu un šajā orientācijā tā iegūst savu jēgu.

Nihilisma dumpis iznīcinot šo pasauli, ir iedvesmojis jaunu pasauli: „absurda” pasauli. Šis vārds pašlaik ir ļoti populārs gadījumos, kad tiek aprakstīts mūsdienu cilvēka nožēlojamais stāvoklis; īstenībā šim vārdam, ja to pienācīgi saprot ir dziļa jēga. Jo, ja nebūtība būtu pasaules centrs, tad šī pasaule savā būtībā un visos sīkumos ir nesakarīga, tā neturas kopā, tā ir absurda.

Neviens nav tik skaidri un kodolīgi aprakstījis šo pasauli, kā nihilisma „pravietis” Nīče sekojošā fragmentā, kur viņš pirmo reizi pasludinājis tās pirmo principu - „Dieva nāvi”.

Mēs esam viņu ( t.i., Dievu) nogalinājuši – tu un es! Mēs visi esam viņa slepkavas! Bet kā mēs to izdarījām? Kā mēs spējām izdzert jūru? Kurš mums iedeva sūkli, ar ko aizslaucīt visu apvārsni? Ko mēs darījām, kad atraisījām šo zemi no tās saules ? Uz kurieni tā tagad dodas? Kurp dodamies mēs? Prom no visām saulēm? Vai mēs nemitīgi nešaudāmies apkārt? Atpakaļ, sānis, uz priekšu, visos virzienos? Vai vēl ir augša un apakša? Vai mēs nemaldāmies it kā caur nebeidzamu nebūtību? Vai tukšums nedvašo uz mums? Vai nav kļuvis auksti? Vai nepārtraukti nenāk arvien tumšāka nakts?

Tāds ir nihilisma izplatījums, kurā nav nedz augšas, nedz apakšas, nedz pareizā, nedz nepareizā, nedz patiesā, nedz aplamā – jo vairs nav nekāda orintācijas punkta. [..]