Mans draugs Nikolajs Berdjajevs!

Nosliece uz autoritārismu un tradīciju atjaunošanu ir pasaules anarhijas un haosa otra puse. Rietumu kristietībā ir vājinājusies ticība cilvēkam, viņa radošajām spējām, viņa darbam pasaulē. Sociāli politiskās kustībās pārsvaru guvuši vardarbības un autoritārisma principi, cilvēka brīvības noniecināšana - komunismā, fašismā, nacionālsociālismā jaunu uzvaru svin ekonomiskais un rasistiskais materiālisms. Cilvēks it kā ir noguris no garīgās brīvības un gatavs no tās atteikties spēka dēļ, kurš iekārtos viņa dzīvi iekšēji un ārēji. Cilvēks ir noguris pats no sevis, no cilvēka, netic vairs cilvēkam un grib balstīties uz pārcilvēcisko, kaut arī šis pārcilvēciskais būtu sociālais kolektīvs. Mūsu laiks ir gāzis daudzus vecos elkus, bet ir radīti daudzi jauni. Cilvēks ir tā iekārtots, ka viņš var dzīvot vai nu ar ticību Dievam, vai ar ticību ideāliem un elkiem. Būtībā cilvēks nevar būt konsekvents un galīgs ateists. Atkrītot no ticības Dievam, viņš krīt elku varā. Elku radīšanu un pielūgsmi mēs redzam visās jomās - zinātnē, mākslā, valsts, nacionālajā, sociālajā dzīvē. Piemēram, komunisms ir galēja sociālās elkokrātijas forma.

Tehnika sniedz cilvēkam briesmīgu, nebijušu spēku, spēku, ar kuru var iznīcināt cilvēci. Iepriekšējie cilvēka rokās esošie ieroči šķita rotaļlietas. Un tos vēl varēja uzskatīt par neitrāliem. Bet, kad cilvēka rokās ir tāds briesmīgs spēks, cilvēces liktenis ir atkarīgs no cilvēka garīgā stāvokļa. Jau kara iznīcinošā tehnika vien, kas draud gandrīz vai ar kosmisku katastrofu, nostāda tehnikas garīgo problēmu visā tās asumā. Tehnika ir ne tikai cilvēka vara pār dabu, bet arī cilvēka vara pār cilvēku, vara pār cilvēku dzīvībām. (..)

Mūsdienu krīzes radošā procesa otra puse - milzīgu cilvēku masu ienākšana kultūrā, demokratizācija ļoti plašos apmēros. Kultūrai ir aristokrātiskā sākotne un demokrātiskā sākotne. Augstums un pilnība nekad nebūtu sasniegti bez aristokrātiskās sākotnes, bez kvalitātes atlases. Taču vienlaikus kultūra iet plašumā, tai pievienojas aizvien jauni sociālie slāņi. Šis process ir neizbēgams un taisnīgs. Mūsdienu kultūrā ir zaudēts jebkāds organisks veselums, jebkāds hierarhiskums, kurā augtākā pakāpe justu savu nesaraujamo saistību ar zemāko pakāpi. Mūsu laikmeta kultūras elitei ir zudusi apziņa par kalpošanu pārpersoniskam mērķim, dižajam veselumam. Kalpošanas ideja, sākot ar Renesanses laikmetu, vispār ir atslābusi, tās pretmets ir valdošās liberālās un individuālistiskās idejas. Izprast dzīvi kā kalpošanu pārpersoniskam mērķim - izprast dzīvi reliģiski. Šī izpratne mūsdienu kultūras darbiniekiem nav raksturīga. Apbrīnojami, bet pārvērstā veidā ideja par kalpošanu pārpersoniskam mērķim ir radusies krievu komunismā, taču pats pārpersoniskais mērķis ir bezdievīgs. Mūsdienu Eiropas kultūras slānim nav plašas un dziļas sociālās bāzes, tas ir atrauts no masām, kuras pretendē uz aizvien lielāku lomu sociālajā dzīvē, vēstures veidošanā. Pēc sava pasaulsskatījuma humānistisks kultūras slānis nav spējīgs dot masām idejas un vērtības, kas varētu tās iedvesmot. Humānistiskā kultūra ir trausla, un tā nespēj pretoties lielajiem masifikācijas procesiem, kuri to noliedz. Humānistiskā kultūra ir spiesta nošķirties vienatnē. Masas viegli apgūst vulgāro materiālismu un ārējo tehnisko civilizāciju, taču neapgūst augstāko garīgo kultūru, masas viegli pāriet no reliģiskā pasaulsskatījuma uz ateismu. Un to sekmē nepatīkamās asociācijas, kas kristietību saista ar valdošajām šķirām un netaisnīgas sociālās iekārtas aizstāvēšanu. Pār masām valda idejas mīti, reliģiski vai sociālrevolucionāri ticējumi, nevis kultūrhumānistiskas idejas. Konflikts starp aristokrātisko un demokrātisko sākotni, kvantitāti un kvalitāti, augstumu un plašumu nav atrisināms, balstoties uz humānistisko kultūru bez reliģijas. Šajā konfliktā aristokrātiskais kultūras slānis bieži jūtas kā nāvei, iznīcībai nolemts. Tehnizācijas, mehanizācijas process un masveidīgas demokratizācijas process rada kultūras pārtapšanu par tehnisku civilizāciju, ko iedvesmo materiālistiskais gars. Cilvēku pārvēršanu bezdvēseļu būtnēs, cilvēku pārvēršanu mašīnās un viņu darba pārvēršanu precē rada kapitālisma industriālā iekārta, kas izraisīja kristietības apjukumu. (..) Tehniskais un ekonomiskais process mūsdienu civilizācijā pārvērš personību par savu rīku, prasa no tās nepārtrauktu aktivitāti, ikviena dzīves mirkļa izmantošanu rīcībai. Mūsdienu civilizācija noliedz apceri un draud pilnīgi to izspiest no dzīves, padarīt neiespējamu. Tas nozīmēs, ka cilvēks pārstāj skaitīt lūgsnas, ka viņam vairs nebūs nekādu attiecību ar Dievu, ka viņš vairs neredzēs skaisto un pārstās nesavtīgi izzināt patiesību. Personība veidojas ne tikai attiecībā pret laiku, bet arī attiecībā pret mūžību. Mūsdienu civilizācijas aktuālisms ir mūžības noliegums, kurā laiks paverdzina cilvēku. Neviens dzīves mirklis nav pašvērtīgs, tam nav saiknes ar mūžību un Dievu, jebkurš mirklis ir līdzeklis nākošajam mirklim, tam jāpaiet pēc iespējas ātrāk un jādod vieta nākošajam. Šāda veida ārkārtējs aktuālisms maina attieksmi pret laiku - norisinās laika paātrināšanās, ārprātīga steiga. Personība nevar noturēties šajā laika plūdumā, šajā ikviena mirkļa aktualizācijā, tā nevar pārdomāt, nevar izprast savu dzīves jēgu, jo jēga atklājas tikai attieksmē pret mūžību; laika plūdums pats par sevi ir bezjēdzīgs. Protams, cilvēks ir aicināts būt aktīvs, strādāt, radīt, viņš nevar būt tikai apcerētājs. Pasaule nav tikai cilvēkam domāta izrāde. Cilvēkam ir jāpārveido un jāorganizē pasaule, jāturpina pasaules radīšana.

Tulkojis Igors Šuvajevs