Mans draugs Sergejs Averincevs!Baiļu un cerību novērtējums antīkajā filozofijā!
...Naivai, vēl neētiskai, vēl neapgarotai attieksmei pret pasauli ir pats par sevi saprotams, ka briesmas biedē, bet cerības iepriecina, ka veiksme un nelaime ir nepārprotami nošķirtas un to masīvais reālums neizraisa nekādas šaubas: veiksme tas ir labi, nelaime tas ir slikti, bojāeja tas ir pavisam slikti, vissliktāk. Tā pasauli uztver dzīvnieki, tā to uztver neapgarotie, vientiesīgi nekautrie pašlabuma meklētāji, tāpat arī pazemotie un sabiedrības izstumtie: kas gan sāks prasīt no pērta verga, lai tas stāvētu pāri bailēm un mocībām vai cerībām atbrīvoties?
...Just žēlumu un vēl jo vairāk izraisīt žēlumu, vispār nav aristokrātiski: Labāk skaudība nekā žēlums tā uzskata atlētisko tikumu apdziedātājs Pindars. Vēlāk filozofi žēlumu ieskaita kaitīgās kaislībās, kas jāpārvar līdz ar dusmām, bailēm un miesaskārību. [..]...Varoņi ar savu varonību iegūst šo brīvību. Brīvību no kā? Protams, vispirms no bailēm; bailes par citu saucas žēlums, bet baiļu pretējā puse cerība.Tādas brīvības loģisko robežu var simbolizēt divējādi: ar smiekliem un ar pašnāvību. Smejoties cilvēks tiek galā ar bailēm, bet nonāvējot sevi, - ar cerību.[..] .Mīti reti tēlo dievus kā raudošus, bet kā smejošus nepārtraukti, jo asaras liecina par nodarbošanos ar mirstīgām un nīcīgām lietām.[..].... Tātad raudas izsaka nebrīvību, smiekli brīvību; raudas ir relatīvas, smiekli - absolūti....Asaras piederas dzīvniekiem, trīcošajai radībai, bet dievībai piederas vienīgi smiekli.
S. Averincevs
Par šodienas cilvēku!
Es arī gribu mazāk asaru un vairāk izklaides... vai šodien mēs smejamies, lai atrautos no zemišķā un iegūtu nemirstību?...
Cik esmu nožēlojams..., varbūt tieši Tu vari apžēloties? |
