Rakstniecība II

Šodien ķeros klāt.

Rakstniecība, rakstīšana, rakstnieks — tas ir nopietni; dzejnieks, tas arī it kā ir rakstnieks, bet viņa vīterošanai der jebkuŗa vieta, zariņš pasaules vējos un varbūt pat papīra izmēram nau nozīmes, arī naktsmāju jautājumu vienmēr var atrisināt ar mūzu un pielūdzēju palīdzību, un viņa pegazam [Pēgasos, ] par stalli der pat pašaura gulta vai galdiņš kādā lētā krogū, pat nodzeltējis zāles kušķis kāpās...

Citādi ir ar prozaiķi, ar īsto Rakstnieku. Darba formāts prasa daudz lietu un apstākļu, un visi tie ir nozīmīgi.

Par pegaza stalli. Kritiski aplūkoju savu 2stāvu mājiņu. Pozitīvais. Kāpu josla, jūŗa dzirdama un, nedaudz papūloties, arī redzama [tā svarīga lieta, ne velti RS radošais nams bija te Dubultos, no visas plašās padomjzemes rakstnieki brauca savus pegazus peldināt un [ie]jādelēt tieši uz šejieni]. Pa logiem redzamas priedes un cita radošai domāšanai svarīga flōra; klusums, kluss rajōns. Ar telpām sliktāk. Darbistabā prōza nesanāks. Nav nevienas brīvas virsmas; abi rakstāmgaldi nokrauti ar datōraparatūru un monitōriem, riteņgalds ar vārdnīcām, gramatikām u. c. Nāksies izmantot rakstāmgaldu guļamistabā, rezerves datōru zem galda, visu pārējo miskastes maisā. Tā. Zīmuļi. Uzasinu kādus 20 H un HB un salieku mantotā sudraba aluskausā, nolieku lielo kristāla pelnutrauku ar dažiem zīmuļasināmajiem un tapešu nažiem. Tas uzmetumiem. Kritiski apskatu tintnīcu un spalvaskātu kolekciju. Nē, nederēs. Aizsūtu Mammu uz grāmatnīcu nopirkt sauju dažādu krāsu tintes zīmuļu un piesaku, lai ņem tos, kam līnija ne biezāka par 0,5 mm. Beidzot klusums mājās. Neder. Pārstiepju no 2. stāva halles mūzikas centru un statīvu ar klasiskās mūzikas CD. Labi. Tagad papīrs. Kvalitāte un formāts. [“Visiem papīra formātiem ir viena un tā pati malu garuma attiecība un tā ir aptuveni vienāda ar skaitļa 2 kvadrātsakni, jeb 1:1,4142, t. i. garākā mala ir apmēram 1,4 reizes garāka par īsāko,” noķēru šo globālajā tīmeklītī.] Izvēlos Letter, solīds formāts. Nolieku 2 ķīpas, katru savā galda stūrī. Pa kreisi pelēki zilgano [ūdenszīmes!] kā Blaumanim — uzmetumiem; pa labi — baltu, reljefainu ar ūdenszīmēm [ANTIQUE] tīrrakstiem. To papīru, kad biju vēl dzejnieks, man mūzas no Āmerikas sasūtīja paku pakām. Trūkst kaut kā. Zinu. Atnesu no darbistabas rezerves Mülenbacha Endzelīna vārdnīcu ar Papildinājumiem, burtnīcās, tā vieglāk lietot, sējumos smaga, gaidot iedvesmu varēšu palasīt.

Brīdi mulstu — likt sidraba svečturus? vai galda lampu? Izšķiros par 30to gadu dizaina galda lampu ar zaļu abažūru.

Krēsls. Mjā, visā mājā neatradās Rakstnieka dibena cienīgs sēdeklis, laba sēdēšana ir gandrīz puse no rakstnieka veiksmes pamata. Neko darīt, sēdēšu uz parasta krēsla un palikšu samta spilventiņu. Kaut kādām gŗūtībām arī jābūt, lai talants neaptaukotos.

Mamma atpakaļ ar tintes zīmuļiem. Gudra kundze, atnesa arī 2 profesionālas dzēšgumijas un mierlaika kristāla karafi ūdenim, un divas pintīgās skārdenes auksta alus [atlaides LB veikalos]. Aizgāja savā istabā gaidīt, kad kļušu slavens; viņas atviktnē reiz redzēju kaudzīti ar maniem 2. klases mīlestības dzejoļiem.

Jāatpūšas.

Skan Brāmsa Vācu rekviēms [Brahms, Ein Deutsches Requiem], 1947, Vīne, von Karajan. Mīļākais Rekviēma ieskaņojums, daži gadi pēc kaŗa, sāpes skan patiesi un cauri visām tā laika techniskajām iespējām.