Rakstniecība

Ilgi domāju. Rakstnieki ir slaveni. Kaut vai U_K [ UgunskuraKurinatajs, vīrietis, 70 gadu, 356 ieraksti; vidējais vērtējums pluss [+] 100] vai JOGA, vai Maarka_Tvans. Meitenes viņus mīl. Nau jau tā, ka mani nemīl, bet viņus vairāk. Skaudība. Bet dīvaini, viņi raksta par sievietēm, un reizēm nevar saprast, kā pēc uzrakstītā, nu reizēm pilnīgi neglaimojoši, sievietes joprojām šamējos mīl. Te atcerējos senu epizōdi no savām gaitām pa izglītības druvu. Skološanas taciņa bija aizvijusies līdz pauguram, kurš saucās — Andrejs Upīts, Stāsti par mācītājiem, 1930. [Te gan jātaisa atkāpe, jo nosaukums ir žanriski maldinošs, proti, tas ir noveļu krājums, un teksti protams nau kristīgo tēvu cildinošas biogrāfijas.] Lieta tāda, ka auditōrijā pastāvīgs viesis bija arī kāda kristīgās baznīcas atzara virsgana atvase. Man tomēr šķita, ka godprātīgi būtu ar svētā amata nesēju konsultēties par to, kā rīkoties, lai lieki neaizvainotu klausītāja reliģiskās jūtas [bija vēl dziļš padomju laiks un jau tā ticīgajiem diezgan nedraudzīgs]. Tomēr nesaņēmos traucēt tieši, aptaujāju man vieglāk pieejamo viņa zemāka ranga kolēģi. Reakcija bija pārsteidzoša, no sākuma manu vaicājumu pat nesaprata... Savelkot dažos vārdos: bet tur taču nav rakstīts par mūsu mācītājiem, proti, tas, kas rakstīts par katoļu vai luterāņu ganiem, ir gana smieklīgi un citus neskar. Tātad mani uztraukumi bija velti. Ko es ar to gribēju teikt – visi stāsti par sievietēm vienmēr ir stāsti par CITĀM sievietēm. Te tev nu bija dzimuma solidaritāte.

Tomēr es laikam rakstīšu par zvēriņiem, slavas gan mazāk, bet drošāk, jo vienmēr būs kāda sieviete, kas ļoti un kategōriski gribēs zināt, kur, ar ko un kā esmu dabūjis pieredzi un materiālus saviem pastāstiņiem, un neticēs, ja teikšu, ka savā fantāzijā. Mājas kaķe, kaut gan skatās TV, jo īpaši sporta ziņas, futbolu, tenisu un raidījumus par zvēriņiem, internetu nau apguvusi un OHO nesēž, vismaz nau manīta; kaut portretu galerijās ir gana kaķu bilžu, viņu šeit neesmu saticis.