Klaustrofobija vai panika - 1. daļa

Manā daivinga karjerā man ir ļoti daudz nācies nirt gan Baltijas jūras tumšajos ūdeņos, gan duļķainajā Rīgas jūras līcī, gan arī savas karjeras sākumā - mūsu ezeros un upēs. Domāju, ka liela daļa pasaules daiveru vispār nesaprot, kā var nirt (un pats galvenais - PRIEKŠ KAM ???) tad, kad piecu metru dziļumā jau ir melns kā naktī un gaisa burbuļi ir tavs vienīgais orientieris, bet 20 centimetru attālumā ieslēgts lukturītis, kas pagriezts sejas virzienā ir tikai blāvs plankums. Cilvēks, kas niris tikai tropiskās joslas kūrotos, kur 30 metri ir minimālā redzamība nesapratīs, kā tas ir.

Daudzi ir vaicājuši - Kāpēc ? Ko tu tur esi aizmiris ??? Labs jautājums. Pats nezinu :)

Galvenais iemesls laikam ir - apskatīt (?) to, ko citi nekad nav redzējuši un neredzēs.

Jā, mūsu vidū ir populārs jociņš :

Sarunājās divi daiveri :

- ko darīji brīvdienās ?

- niru uz sena burinieka vraku !

- oho ?! Un kā tad viņš izskatās ??

- Uz tausti - patīkams !

Tā ir realitāte. Piemērs : Rīgas Jūras līcī, netālu no Saulkrastiem, apmēram 45 metru dziļumā ir nogrimis burinieks. Viens no tiem, gribētos palielīties - retajiem - vrakiem - kuru nevis mēs "paņēmām", bet kurš "paņēma" mūs.

Uz eholota šis vraks atgādina Ziemassvētku eglīti. Kuģa korpuss, apmēram 4-5 metrus virs grunts, bet virs tā - kaut kāda ažūra konstrukcija, kas paceļas līdz apmēram 25 metru dziļumam. Masts ? Buras ? Varbūt aizķērušies tīkli ... ? Jebkurā gadījumā - diez vai kaut kas patīkams.

Pirmais nirst Aleksejs. Pēc 40 minūtēm iznirst - Jā ! Ir ! Burinieks !!! Čaļi, ejiet droši, kuģa klājs tieši 40 metru dziļumā, esmu piesējis virvi, viss kārtībā !

Nākamie ejam mēs ar Aleksandru. Es pirmais, Aleksandrs turas cieši aiz manis. Tolaik vēl niru ar daivinga kompjūteru SUUNTO D9, bet viņam nav pastāvīgi izgaismota ekrāna. Lai ieslēgtu apgaismojumu, ar biezajiem cimdiem jānospiež 3 milimetrus lielās pogas. Vai arī ar lukturīti jāspīdina uz kompjūteru, lai redzētu dziļumu. Attiecīgi poza - ar labo roku esmu aptvēris nolaišanās virvi, rokā lukturis, uz kreisās - kompjūters. Redzamība - ap pusotru metru, jau piecu metru dziļumā - melna nakts. Vienīgie orientieri - virve, kompjūters un Aleksandra lukturītis kaut kur aizmugurē.

20 ... 25 ... 30 ... 35 metri .... BREMZĒJAM ... 36 ... 37 ... 38 ... lukturīša stars izgaismo kaut kādu objektu priekšā. Precīzi 40 metri - kuģa klājs ! Ir ! Lieki teikt - viss satrunējis, kam pieskarsies - uzreiz izjūk. Klājam pieskarties nedrīkst ! Rūpīgi izlīdzinu peldspēju, lai noturētos pusmetru - metru virs klāja. Apkārt kaut kādas takelāžas detaļas, kaut kāds nenosakāms klāja aprīkojums. Aleksandrs nostabilizējas blakus. Izrādās - esam netālu no borta. Palūru pār bortu, kur ja var ticēt eholotam - 4-5 metri līdz dibenam. A tur - Rīgas jūras līcim raksturīgais "piens". Vēlme nolaisties gar bortu līdz gruntij - absolūta nulle ! Ar Aleksandru vienojamies, ka piesiesim virvi (lai nepazaudējam pacelšanās galu), es iešu pa priekšu un ritināšu vaļā spolīti, bet Aleksandrs sekos man. Tas viss - pie redzamības ap pusotru metru. Piesienu virvi un lēnam dodos uz priekšu. Mana kļūda - tā kā nevaru atrast nevienu kāja detaļu, pie kā piesiet virvi, piestiprinu to ar karabīnu pie nolaišanās virves. Lukturis izgaismo spocīgas virsbūvju kontūras. Redzamas takelāžas detaļu paliekas. Pamanu vienu raksturīgo trīsi, kādu izmantoja vanšu nospriegošanai. Tātad - tiešām burinieks ! Ik pa brīdim paskatos atpakaļ, vai Aleksandra lukturītis redzams aiz manis. Vienā tādā reizē sajūtu, ka mana plezna aiz kaut kā ir aizķērusies. Kā jau tas parasti notiek - mēģinājumi uzmanīgi atbrīvoties situāciju padara tikai vēl ļaunāku. Saprotu, ka esmu iepinies pats savā virvītē, kuru izmantojam orientierim. Teorētiski - aiz manis ir Aleksandrs. Bet vai ir ? Kaut kādu lukturīša atblāzmu redzu, bet vai viņš mani redz ? Vai viņš saprot manu problēmu un ir gatavs palīdzēt ? Pēc tam, virspusē, viņš apstiprināja, ka esot redzējis, bet tagad, lejā es to nezinu. Cenšos tikt vaļā pats saviem spēkiem. Griezt ar nazi arī tā kā negribas - tomēr vienīgais orientieris. Mēģinu izpīties laukā. Kuģa klājs kaut kur pazūd tumsā, palieku viens pats ar lukturi, kompjūteru (kuru var redzēt tikai tad, ja uz viņa paspīdina ar lukturi) un sasietām pleznām :) Un tas viss - 40 metru dziļumā, bet acu priekšā eholota bilde - ar "ziemassvētku eglīti" ! Ieķerties tajos tīklos - tā tik man vēl pietrūkst !!! Kad beidzot esmu "bezsvara stāvoklī" pilnīgā tumsā atbrīvojis savas kājas un varu uzspīdināt lukturīti lompjūteram - tas rāda jau 15 metru dziļumu ! Lidoju augšā !!! Par laimi izdodas nostabilizēties apmēram 10 metru dziļumā un noimitēt dekompresijas apstāšanos (par laimi - tas viss notiek pašā daiva sākumā un faktiski vēl esmu bezdekompresijas režīmā). Iet lejā, bez nolaišanās virves, bez jebkādiem orientieriem - totāls bezceris ! Nostāvu piecas minūtes improvizētā dekompresijā un ceļos augšā. Aleksandrs turpina kuģa apskati, bet man tā šodien ir beigusies ...

Kāda no tā visa mācība ? Pirmkārt - Vajadzīgs kompjūters, kam zem ūdens ekrāns deg pastāvīgi ! Ja tajā laikā, kad mēģināju atpiņķēties no virves, man būtu bijusi iespēja redzēt kompjūteru (un savu reālo stāvokli jūras dzelmē) - būtu laicīgi spējis "savākties" un nebūtu izlidojis. Tagad man tāds ir - VRX ! Otrkārt - rūpīgāk strādāt ar virvi, turēt to nostieptu ...

Un tagad - par to, ko mēs tur "redzējām" ... Faktiski - ļoti maz. Daļu kuģa klāja, kaut kādas virsbūves, takelāžas detaļas ... Nav pat nekāda priekšstata par kopainu. Redzētās detaļas liek nojaust, ka tas varētu būt 200-300 gadus vecs burinieks. Noteikti - neviena "neaplasīts". Un diez vai kādreiz kāds tur kaut ko atradīs un izcels ... Jo kuģis ar katru gadu satrūd aizvien vairāk un detaļas pamazām ieslīgst smiltīs ... Un neviens nekad neredzēs, cik skaisti un majestātiski senais burinieks tagad tur stāv ... Cilvēki nofilmēs "Titāniku", kas guļ simts reižu dziļāk, bet nekad neredzēs šo kuģi, kurš nogrimis "tepat" Rīgas jūras līcī, nieka 40 metru dziļumā ... Un cik vēl tādu kuģu mūsu ūdeņos ir ? Kādus noslēpumus tie slēpj ? Lūk - te jums arī atbilde - KĀPĒC mēs to darām ! Tāpēc, ka to neviens cits nedarīs un diez vai kādreiz darīs. Rīgas Jūras līča duļķainie ūdeņi mums ir ļāvuši pavērt tikai mazu, mazu spraudziņu tumšajā dzelmē ...

Varbūt kādreiz vēl ... kaut gan šis burinieks mūsu vidū ir iemantojis sliktu un neveiksmi nesošu slavu ... bet par to citu reizi ... Šoreiz nākas atzīt savu sakāvi ...

Otrs iemesls, kāpēc mēs nirstam - tas ir lai tiktu sev pāri, pāri savām bailēm. Bailes ir. Bet to kompensē tā sajūta, kad apzinies, ka esi to izdarījis. Ka tu to vari.

Atceros, tiklīdz sāku savu daivinga karjeru Baltijā ...

Netālu no Liepājas, 10-12 metru dziļumā ir nogrimusi vācu desanta barža no Otrā Pasaules kara laikiem. Tāda neliela, ap 20 metrus gara "tupele", kas paredzēta karavīru un vieglās tehnikas izcelšanai krastā. Kā nu tur īsti bijis, neviens tagad nezina, bet barža ir nogrimusi un apgāzusies "uz mutes". Baržas pakaļgalā ir neliela virsbūve kuģa komandai. Pateicoties tai, zem apgāztās baržas tagad ir apmēram pusotru metru augsta "šķirba", kas ļauj panirt zem tās apakšā. A tur - kastes ar patronām, lādiņi un vēl šādas tādas interesantas lietas ko apskatīt. Attālums no viena borta līdz otram - apmēram pieci metri, dziļums - ap desmit, redzamība - ideāla. Tagad skan smieklīgi, bet stāvēju vairākas minūtes un skatījos uz to "šķirbu", pirms saņēmos tur izlīst cauri :)

Tātad - tas viss ir treniņa jautājums. Varbūt ne visiem izdosies, bet man sevi ir izdevies mazliet uztrenēt.

Kad mācījos pēdējā tehnodaivinga kursā pie Andreja Čistjakova, tad pēdējā dienā viņš man uzrīkoja "ieskaites pārbaudījumu" : Sešdesmit metru dziļumā, no Thomas Canyon atdalās zemūdens ala, apmēram 30-40 metrus dziļa. Pats kanjons ir labi izgaismots no augšas, bet ala aiziet slīpi uz laju un pēc kādiem 15 metriem pagriežas. Alas galā jau gaisma no augšas vairs neiespīd. Atstājam steidžus ārpusē un tikai ar "sparkām" iepeldējām iekšā. Tur mans instruktors izslēdza lukturīti, pirms tam liekot man sevi izvest laukā. Toreiz šo pārbaudījumu izturēju bez pūlēm, kas patīkami pārsteidza Andreju. Būtībā jau pluss bija tas, ka pirms tam to alu apskatīju luktura gaismā un nekādu potenciālu briesmu tur nebija, turklāt lukturi mums abiem bija līdzi. Tomēr mans gandarījums bija milzīgs, kad jau karājoties dekompresijā pie rifa, Čistjakovs man uz sleita uzrakstīja : "Malacis ! Apsveicu, AdvTmx kursu esi nokārtojis !"

Šobrīd Baltijā par ideālu treniņu "pret klaustrofobiju" var kalpot "Sevan" vraks pie Liepājas. Nesen nogrimis, labi saglabājies, pietiekami daudz eju un telpu ... Arī tur ir bijuši savi piedzīvojumi, bet par to citā rakstā ...

Interesants šai kontekstā ir arī EIFEL vraks uz dienvidiem no Liepājas - šis kuģis veda vācu karaspēku uz Liepāju un nogrima uzskrienot uz mīnas. Šobrīd tas arī guļ "uz mutes", bet visas tilpnes veido milzīgu, slēgtu telpu, kurā vietām iespīd gaisma. Sanāk tāds kā milzīgs kupols. Ārā tikt it kā nav problēmu, līdz tuvākai izejai nebūs tālāk par 30 metriem, bet ja rūpīgi pameklē, tad iekšā var atrast vācu karavīru kaulus vai pa kādam "šmeiserim" ....

Šis bija neliels intermecco par tēmu - KĀPĒC mēs tur nirstam. Tagad - par to, kā mēs tur jūtamies.

Psiholoģiski redzamības trūkums man ir vissmagākais. Domāju, ka ne tikai man vienam. Kāda problēma ienirt Sarkanajā jūrā 50 - 80 - 100 metru dziļumā ? Tikai finansiāla, pašdisciplīnas un labas sagatavotības jautājums. Psiholoģiski - kāds stress, ja savu pārinieku mierīgi redzi 20-30 metru attālumā ? Problēma ir tad, kad esi viens pats ar sevi "kosmosā" - t.i. tumsā, viendabīgā masā, bez redzamiem orientieriem. Nirstot Polijā, Hanczas ezerā uz 80 metriem nirstam ar savu pārinieku pozā "maska pie maskas" . Apkārt absolūta tumsa, vienīgais, ko redzam - pārinieka izbolītās, milzīgās acis :) Kad 79 metru dziļumā pamanām poļu gida apsolīto smilšaino dibenu - uzreiz sajūta "kā mājās" ! Kaut arī virs tevis - 80 metri auksta, tumša ūdens ...

Bet kā ir nirstot pie Ventspils 60 metru dziļumā pa iepriekš iegremdētu nolaišanās virvi ? Laidies lejā, apkārt nekas nav redzams, tikai virve, virve, kas ved aizvien dziļāk ... labi, ka zini - blakus ir drošs un uzticams pārinieks, uz kuru vari paļauties kritiskā situācijā ... Tomēr kad tumsā pamani stroboskopa zibšņus, ko esam piesējuši pie enkura - uzreiz sajūta, kā caur sniegputeni atgriežoties dzimtajās mājās ... :)