Klaustrofobija vai panika - 2. daļaAr klaustrofobiju klasiskā formā laikam virs ūdens slimo retais, bet ja tev tumsā, dziļumā un sliktā redzamībā jālien iekšā kādā alā vai nogrimušā kuģī, tad šis vārds vairs nav tikai burtu savirknējums medicīnas enciklopēdijā. Un ja dziļums un pārējie apstākļi liek aizdomāties par slāpekļa narkozi, tad līdz stresam vairs nemaz nav tālu. Bet no stresa, kā zināms, sākās visas nelaimes ... Ziniet, kāds bija viens no maniem psiholoģiski smagākajiem daiviem, kur es pēc dažām minūtēm izlīdu laukā ? Domājiet - 50, 70 ... 100 metros ? Nē !!! DIVU metru dziļumā ! Beberbeķu ezerā ! Ūdens vietā - gandrīz kūdra ! Tumšs - jau DIVU metru dziļumā ! Plus vēl nezināmi "objekti", kas tur varētu atrasties - koki, zari, noslīcinātas mašīnas, un vēl kāds līķītis ... a kad redzamības nav - iztēle darbojās pilnā sparā ! :) Apbrīnoju es tos puišus no Valsts Ugundzēsības un Glābšanas dienesta, kam tā ir ikdiena ... es tā nevarētu ... Man vien doma - pēkšņi pus metra attālumā ieraudzīt kādu ne pārāk svaigu "žmuriku" attur no niršanas apšaubāmās vietās. Par laimi - pagaidām nav gadījies ... Starp citu - kaut kur lasīju, kā Maskavā pārbaudot daiverus - glābējus : Iesācējam liek zem ūdens sameklēt viņam nezināmu priekšmetu. A "priekšmets" - nogrieztas galvas mulāža. Ja "eksaminējamais" pārbīlī izlecot no ūdens - tātad - ieskaite nav nokārtota ... Bet kad pēc daiva "jākarājās" pus stundu dekompresijā, ūdens masā, bez orientieriem, ir laiks daudz ko pārdomātu. Un domas nāk prātā ne pārāk patīkamas - pāri ejošu kuģu dzenskrūves un izsalkuši megalodoni vēl ir tikai "ziediņi" :) Diemžēl slikta redzamība - tā ir mūsu realitāte. Nekad Rīgas Jūras līcī tā nebūs lielāka par diviem metriem, bet Irbes šaurumā - par pieciem. Bet tieši šajās vietās jūras dzelme ir paslēpusi interesantāko. Līcī ir vismaz viena vesela lidmašīna, vismaz viena zemūdene, netālu no Rojas guļ skaistais ARNISTON, ir vairāki burinieki. Viens no maniem mērķiem zem ūdens ir - uzfilmēt to, ko es tur redzu, lai pēcāk to parādītu citiem, bet laikam daudzi objekti tā arī paliks - "uz tausti patīkami" ... Otra lielā psiholoģiskā problēma - noslēgta telpa. Jeb medicīnas valodā - klaustrofobija. Vai jūs variet droši ieiet tumšā telpā, nezinot, kas tur ir iekšā. Un ko jūs tai bŗīdī domājiet ? Jā - par visām iespējamajām briesmām, kas tur var būt paslēpušās :) Un tagad iedomājieties to visu vēl zem ūdens, kur atkarībā no dziļuma, jūsu laiks var būt ļoti ierobežots. Jūs nevariet "loģiski" pārvietoties gar vienu sienu, "izķemmējot" visu telpu. Jums tam nav laika !! Bet šī apziņa savukārt liek jums rīkoties aizvien drudžaināk ... 2013. gada martā Šarmalšeihā gāja bojā divi krievu daiveri. Viens no viņiem - pieredzējis tehnodaivinga instruktors Genadijs Fursovs. Otrs - Danils Špakovs, kopā ar trim draugiem bija ieradušies panirt tehno režīmā pie Woodhouse rifa. Kamēr Genadijs kopā ar vienu no viņiem izpildīja mācību vingrinājumus apmēram 45 metru dziļumā, Danils un vēl divi daiveri iegāja alā. Viņi tam nebija sagatavoti un sertificēti. Atpakaļceļā Danils apmaldījās un iegāja nepareizā alas atzarojumā. Kad Genādijs ieraudzīja no alas iznākam tikai divus daiverus, viņš devās iekšā meklēt Danilu. Tur viņus abus arī nākamajā dienā atrada ... daži apstākļi liecināja, ka viņiem pēdējās dzīves minūtes pagājušas saduļķotā ūdenī cīnoties vienam ar otru ... Alās un nogrimušajos kuģos bieži vien daudzu gadu laikā nosēdušās duļķes. Tādas var sakrāties ne tikai "lejā", bet arī "augšā" - pie alas griestiem vai kuģa telpās. Viena neuzmanīga kustība - un šīs gadiem nekustinātās duļķes pārvēršas mākonī, kas var momentāli redzamību samazināt līdz nullei. Nevis līdz pus metram vai divdesmit centimetriem, bet līdz nullei ! Tas nozīmē, ka jūs pat nevarēsiet redzēt pat pie maskas pieliktu manometru lai pārliecinātos par atlikušā gaisa daudzumu ... Nerunājot jau par izeju no alas vai kuģa ... Tāpēc arī keivdaiveri un wreckdaiveri tiek trennēti darboties uz tausti, pie absolūta redzamības trūkuma. Un tāpēc tik svarīgi kļūst protokoli, kā pareizi uzlikt "hodovikus" - tievas virvītes, kas norāda ceļu uz izeju. šīs virves var būt daivera vienīgais glābiņš, dzīvības pavediens . Un nekad, NEKAD nedodieties iekšā alās vai nogrimušos kuģos, ja neesiet beiguši atbilstošus kursus, kuros daiveri tiek apmācīti kā nirt šādās vidēs. Cena var būt pārāk dārga. Ne velti keivdaivings tiek uzskatīts par visbīstamāko sporta veidu. Mūsu iztēlei piemīt interesanta īpašība. Tad, kad mums trūkst informācijas, mēs "piezīmējam" klāt trūkstošo. Tā rudens naktī, ejot cauri kapsētai, mēs "piezīmējam" augšāmcēlušos miroņus, mežā apziņa "piezīmē" neesošus vilkus vai lāčus. Zem ūdens, redzamības trūkumā, mūsu zemapziņa mums zīmē sapinušos zvejnieku tīklus un visādus zemūdens briesmoņus. Attiecīgi mūsu psihe ir saspringta un ja pēkšņi uzrodas kāds "X-faktors", līdz panikai nav tālu. Nu iedomājieties - tā pati kapsēta, vējaina novembra nakts, jūs klusiņām zogieties cauri, rūpīgi ieskatoties aiz katra pieminekļa .... un pēkšņi - jums kāds uzsit pa plecu ! Jūsu reakcija ?? :) Līdzīgi ir arī zem ūdens. Reiz nirām tepat Rīgas jūras līcī. Dziļums - 20 metri, kaut kur jābūt nelielam zvejnieku kuģītim. Ejam divatā ar Jāni. Ienirstam - nekā nav !Tukšas smiltis ! Nu ko - daudz kļūdīties nevarējām, tepat kaut kur tam kuģītim jābūt ! Vienojamies, ka es palieku uz vietas, Jānis paņem spolīti ar virvi un dosies pa riņķi, to meklēt. Pēc tam pārnesīsim enkuru pie kuģa. Palieku viens pats pie enkura. 20 metru dziļumā Līcī valda pilnīga pilnīga tumsa. Lukturītis izgaismo tikai pāris metrus enkura virves. Lai īsinātu garlaicību, izslēdzu lukturi. Pilnīga tumsa. Pilnīgs ārējās informācijas trūkums. Tikai savu burbuļu skaņa ... Ieslēdzu lukturi. Tagad vismaz metru apkārt ir "mana telpa". UN PĒKŠŅI !!!! PĒKŠŅI ŠAJĀ TELPĀ KAUT KAS KUSTĀS !!!! Un tas notiek desmit centimetrus no maskas !!!! Pulss momentāli uz 180, elpošana saraustīta ! Pēc pāris sekundēm saprotu - man garām nopeldējusi maza pelēkā garnelīte ... :) Bet līdz panika bija pavisam, pavisam maz ... :) Vēl viena interesanta lieta zem ūdens - skaņa ... Kā zināms, tā ūdenī izplatās daudz ātrāk un tālāk, bet mums ir problēmas noteikt, no kuras puses tā nāk. Tāpēc nav omulīgi "karāties" dekompresijā un dzirdēt kaut kur tālumā (bet varbūt - tuvumā) strādājošus kuģu dzinējus ... A ja nu viņš tagad peld tieši mums virsū ? Un ko šai brīdī var darīt laivā palikušie ? Ja nu vienīgi - gaidīt līdz pēdējam mirklim un tad - mukt projām un glābt pašiem savu ādu ... Kad niru Kiprā, uz nogrimušo prāmi "ZENOBIA", piedzīvoju interesantu momentu : Kuģis guļ 42 metru dziļumā uz viena sāna. Iekšā ir trīs auto klāji, kas pilni ar kaudzēs sabirušām "fūrēm". Augšējais autoklājs, kas brīvi pieejams niršanai ir apmēram 130-150 metrus gara telpa, kas iet cauri no kuģa priekšgala līdz pakaļgalam. Ieejot iekšā pakaļgalā, kaut kur tālu priekšā redzams gaiši zils plankums - izeja no milzīgās tilpnes. Pie kuģa virspusē atrodas navigācijas boja, kas ar milzīgu ķēdi piestiprināta pie betona kluča jūras dibenā. Ja jūrā ir nelieli viļņi, tad ķēde rīvējās gar kuģa korpusu, radot attiecīgas skaņas. Savukārt milzīgais kuģa korpuss kalpo kā rezonators - esot tilpnē sajūtas nav pārāk patīkamas pastāvīgi dzirdot to "drrrinn-drrrinnnn" skaņu, kas nāk no visām pusēm :) Visi manis uzskaitītie apstākļi nav patīkami jau katrs pats par sevi, bet kad tie summējās ..... Aleksejs stāstīja par kādu daivu uz nogrimušu kuģi, netālu no Saaremaa. Redzamība ap metru, ūdens duļķains. Kuģa kontūras nav saprotamas, kur kas atrodas - nav zināms. Pārvietošanās notiek cieši turoties pie jūras dibena. Arī pie šī vreka piestiprināta navigācijas boja un arī fonā visu laiku skan "drrrrinnn-drrrrinn". Apkārt kaut kur tīkli. Mēģinot pacelties uz augšu - galva pēkšņi atduras pret šķērsli ! Doma - "Esmu slazdā !". Esot mēģinājis peldēt uz priekšu ... un pēkšņi pus metra attālumā - beigta, ne pārāk svaiga roņa galva ! Iepinies tīklā un noslīcis. Un visam fonā kā kapu zvans - "drrinn-drrrinn" ... :) |
