Sestdienas pastaiga 1

Sestdien, 08. jūnijā.

Nakti nogulēju kaut kā tā nemierīgi. Pamodos jau pusseptiņos un jau pat taisījos celties augšā, bet tad padomāju, ka piektdiena taču ir pirmssvētku diena, kad nekas nav jādara. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka ir nevis pirmssvētku, bet gan sestdiena, tātad svētku diena, kad uz pilsētu var braukt tikai līdz pusdienai un vispār var justies kā baltais cilvēks. Ielīdu atpakaļ migā un novārtījos līdz pusdesmitiem. Beidzot piecēlos, uzvārīju kafiju, bet te pienāca Feģa un burtiski iegrūda mani blakusistabas gultā. Tikai ap divpadsmitiem viņš sāka mani raustīt, lai ceļoties augšā, jo man tak esot ieplānots iet uz Riežupi. Izlēcu no gultas un drudžaini sāku gatavoties gājienam, un tikai tad apjēdzu, ka nekas man nav paredzēts, un tā ir tikai šā bosika iedoma. Bet reiz nu tā es biju noskaņots, tad nolēmu tiešām uztaisīt tādu mazu gājieniņu uz Sipu laipām. Attālums te ir niecīgs, tikai tas stāvais krasts un garais kāpums kā paredzēts manām vārgajām kājā. Šoreiz nolēmu būt askētisks. Plāns sporta krekliņš, fotoaparāts, dažas cigaretes, kājās šorti un īsie gumijzābaki. Pulkstenis rāda jau ap vieniem, un tātad īstākā tveice. Par laimi vēl paspēju uzmaukt galvā savu jauno makšķernieku veikalā nopirkto cepuri. Viss. Eju.

Pa stāvo un dubļaino taku nošļūcu itin veikli un tad varu nodoties dabas baudīšanai. Jā, te ir ko baudīt! Stabīla laipa, ko upe tomēr vēl nav varējusi izpostīt, otrā krastā neliela laucīte, kur tu vari atlaisties mīkstā zālītē un atpūtināt nogurušās kāja. Un visapkārt pilnīgs klusums. Neviena cilvēka, neviena vandāļa, kam sagribētos kaut ko nopostīt, ir tikai upes šalkoņa, kad tā laužas cauri desmitiem kubikmetru lielajam sanesu un koku blāķim, un daudzbalsīgs putnu koris. Un vesels lērums lauku puķu. No šejienes kādreiz sākās slavenā Riežupes dabas taka, taču šoreiz es pa to netaisos iet un arī citiem neiesaku, jo šo taku tikai zinātājs ar grūtībām var atrast . Tā ir vienīgi lielas zāles, brikšņu un kritalu jūra. Vismaz pašlaik liksim to mierā!

Augšā kāpšana vairs nav tik omulīga. Pēc lietus šī taka pārvēršas par īstu slīdkalniņu, un katram, kas tur iet, iesaku uzvilkt kājās kaut jel kādus gumijzābakus. Man, kā zināms, tādi ir, un tāpēc pēc neilga laiciņa es ar nelielu aizdusu pakrūtē tomēr augšā tieku. Šis tad nu ir mana gājiena pirmais posms, ar kuru bija plānots šīsdienas pastaigu arī beigt, bet Fediņš man sēž kaut kur uz pleca un čukst ausī: „Tālāk, tālāk!”