krievu bizness

Šodien uztaisīju riktīgu krievu biznesu. Katrs, kas daudzmaz regulāri dzer pudeļu alu, zina, ka tās tukšās pudeles ir īstākā sērga, jo par tām ir samaksāta nauda, bet atpakaļ atdot – tā jau ir problēma. Protams, turīgāki cilvēki par to galvu nelauza - iemet to tukšo pudeli mēslu konteinerā, vai arī vienkārši grāvī vai krūmos ar cerību, ka gan jau pavasarī Zatlera kungs tās salasīs un atdos pēc piederības. Varētu tā darīt arī es, bet to man neļauj mana pilsoniskā apziņa. Man riebjas tā doma, ka šī alus pudele vispirms tiek izvārtīta mēslos un tikai pēc tam tajā tiek liets alus, kuru es ar gardu muti izdzeru. Tāpēc es tukšās pudeles tomēr cenšos nodot taras punktā un par to saņemt kaut kādus 3 vai 4 santīmus. Pēc mana vidējā alus patēriņa tas sastāda aptuveni 6 latus mēnesī, jeb 72 latus gadā, jeb 720 latus 10 gados, par ko es varu nopirkt kādu labi pabružātu mašīnu. Un tā, lūk, es paņemu ērtāku somu, salieku tajā 20 alus pudeles uz braucu uz pilsētu. Autobuss līdz veikalam „Labais” man izmaksā 40 santīmus un tieši tikpat atpakaļ. Tātad šis pudeļu bizness man precīzi nosedz ceļa izdevumus. Bet mūsu bardaks ir neaprēķināms. Izrādās, ka šis veikals pudeles vairs nepieņem. Ko lai dara, krauju savu somu plecos un eju uz puskilometru attālo taras bāzi, kur veiksmīgi izdodas no tām pudelēm tikt vaļā, bet tikai par 3 santīmiem. Kamēr es tā klaiņoju ar savām pudelēm, mans autobuss jau ir aizgājis, un es veselu stundu stāvu ceļa malā un gaidu nākamo. Pilna komplekta dēļ vēl uznāk tāds sīks un maigs lietutiņš, kas patīkami atveldzē manu sakarsušo galvu. Pilnās somas dēļ „Labajā” neko nopirkt nevarēju un braucu uz mājām tukšā. Mājās izkarinu žāvēties slapjo jaku un pavelku strīpu: šis pudeļu bizness man ir beidzies ar mīnus 20 santīmiem un stundu zaudēta laika. Slapjo jaku pie zaudējumiem neskaitu.