Pavasarīgā meža taka

Otrdien, 7. maijā.

Pavasaris nu it kā jau ir klāt. Naktis gan vēl ir samērā aukstas, un dabā viss ir stipri aizkavējies, toties jāatzīst, ka nupat jau sāk parādīties pirmais zaļums, un vismaz pavasara puķes jau zied aizgūtnēm. Tulpes un narcises, krokusi un hiacintes, doronikas un visādi citi ziedi, par visu krāsu vizbulītēm un zeltstarītēm nemaz nerunājot. Varētu domāt, ka arī murķeniem būtu jāparādās, pie kam šīm pavasara sēnēm ir viens lielisks indikātors, un tas ir tirgus. Ja mežā sēnes ir, tad noteikti tās ir arī tirgu, un otrādi: ja tirgū sēņu nav, tad tās ir veltīgi meklēt arī mežā. Nu, šodien murķenu tirgū nebija, tāpēc arī mežā ir niecīgas cerības tos atrast. Bet toties mežā tagad var atrast visu ko citu. Vai tie ir ziedoši kārkli, vai jau kupli paplaukuši ievu zari, vai pat varbūt jau kāds jaunāks bērziņš ietērpies tikko samanāmajā gaišzaļajā mežģīņu rotā. Un kur tad vēl putni! Žubītes, visu veidu zīlītes, mūžam strādīgais dzilnītis, spalgais paceplīša tarkšķis, un tur, lūk, arī mazais dzenītis, kas tik akurāti pārbauda katru mizas rievu. Un tad sīļi un mežastrazdi, un dziedātājstrazdi! Bet kaut kur tālu augšā skan jau nedaudz novēlojušo dzērvju klaigas. Pavasaris…

Sataisos un eju. Taisnību sakot, kas nu tur ko taisīties – binoklis, fotoaparāts, sērkociņi, cigaretes, nauda priekš dzeguzēm un puslitrs alus vēderā. Ejot pa Kalnmuižas ceļu, ir tāds zīmīgs stigu krustojums, no kurienes sākas mans populārākais sēņu maršruts. Pa to šoreiz es neiešu, bet mēģināšu iziet kādu sen pamestu meža ceļu, kurš rudenī nebija nekāds jaukais, jo pāris vietās tam pārgāzušās milzīgas un zarainas apse, kuras apiet ir tīrākās mokas. Tad vēl ir dažas slīgšņas un pāris mazi strautiņi. Un mežonīgs grīslis. Tomēr eju, un ceļš liekas itin ērts. Izrādās, ka pāri strautiņiem uzbūvēti apaļkoku tiltiņi un arī apses novāktas. Eju un priecājos. Cik saprotu, tad šeit ziemā ir gājusi slēpošanas trase, un slēpotāji šo ceļu ir salabojuši ar komjaunekļu entuziasmu vien, pat Eiropas naudu neprasot. Paldies viņiem par to! Murķenu, kā jau teicu, nav, bet toties ir pilnas krūtis ar spēcinošo meža gaisu un sirdī siltums par labu cilvēku padarīto darbu. Ērti un viegli nonāku uz Riežupes ceļa, un no turienes līdz mājām ir nieka pārdesmit minūšu gājiens. Es tikai domāju tā: ja mēs visi katru dienu kaut vai stundu veltītu tādai meža pastaigai, tad plaušu ārsti vienkārši paliktu bez darba.