Par mežu.

Nu beidzot ir atnācis šis pretrunīgais un tomēr ļoti gaidītais pavasaris. Dažviet Latvijā tas ir izraisījis rekordlielus plūdus, par ko vairāk zinās aculiecinieki un arī ne pa jokam cietušie, bet pie mums, Kurzemē, kā Dieva azotē – ūdenslīmenis Ventā un mazajās upītēs nepārsniedza normālu rudens lietavu līmeni. Saule uz laukiem sagrauza sniegu, un tikai meža takas reizēm pārvērta par kamaniņu trasēm. Bet arī tas nu ir cauri .Es atkal eju pa pazīstamām meža takām un klausos, kā zem kājām čab skujas un pērnās ozolu lapas.

Mežā arvien ir ko redzēt . Lūk, tur ķērkdams aizlido mūžam kašķīgais sīlis, kaut kur tālu notarkšķina dzenis vai dzilna, kādā kārklu krūmā šiverē garastīšu bariņš, pinkšķina visu veidu zīlītes un augšup lejup pa priedes stumbru skraida allaž strādīgais dzilnītis. Tā ir meža dziesma, ko dzird tikai vientuļš klaidonis un nedzird ar motorzāģi apbruņots mežstrādnieks. Tāda ir dzīve, un mežs ir mūsu barotājs, kā saka, mūsu maizes klēts. Es nevienam neko nepārmetu, jo arī kokam ir savs mūžs, un arī tam reiz pienāk laiks, kā teica Ziedonis, krauties zārdos. Un tomēr…

Pa zināmu meža taku pēkšņi izeju uz kādu nesenu izcirtumu. Ir prieks redzēt jaunos eglīšu vai priedīšu stādījumus, kaut arī turpat redzama īsta koku zariem un runguļiem piemētāta postaža un meža kaķu izdangātie ceļi. Cilvēkus dzen nauda, un arī to es kaut kā cenšos saprast. Bet, lūk, es nonāku it kā nosacītā meža malā un ieraugu kaut ko tādu, kas visvairāk atgādina krustā piesistu Pestītāju. Ap resnu egli vairākās kārtās ir aptīta dzeloņstieple, kas jau krietni ieaugusi koka stumbrā. Nu, mīļie cilvēki! Koks nemāk skaļi vaimanāt vai aizbēgt – tas tikai stāv un cieš. Bet mēs taču esam Cilvēki! Man vienkārši nav vairāk ko teikt. Likums aizliedz mocīt pat kaušanai paredzētus lopus, bet kas aizstāvēs kokus? Kas būtu Latvija bez meža? Plika izdegusi stepe, pa kuru šurpu-turpu auļo huņņu bari . Mežs pie mums ir svēts. Padomāsim par to!