Vijolīšu grava

Pirmdien, 6. maijā.

Šodien atļāvos vienu mazu jau sen iecerētu ceļojumu. Ventas ciema tuvumā cauri ceļam tek viens tāds padūšīgs strauts nepilnu metru platumā, bet ar ūdeni itin bagāts. Tekot lejā uz Ventu, šis niecīgais strautiņš Ventas stāvajā un augstajā krastā ir izgrauzis milzīgu gravu, kurā droši varētu ietilpt divstāvu māja. No ceļa tas pat nav redzams. Bet ja iet pa šo Ventas krastu, tad var ieiet tādā kā šaurā ķīlī. Vispirms ir vecu milzīgu bērzu aleja, tad taka pamazām sašaurinās, līdz beidzot nonākam pie tādas kā āža muguras, kur grava gandrīz saiet kopā ar Ventas krastu. Un tad sākas pamatīgs kāpiens. Tā āža mugura ir tikai pāris metrus plata, visa noaugusi ar brikšņiem un tikai pa pašu pašu maliņu iet stāva taka, pa kuru var nokāpt tikai pieturoties pie krūmu zariem. Un tad beidzot esam lejā pie paša Ventas krasta. Te ir jauki. Upe te ir sekla, vietām aizaugusi ar doņiem vai niedrēm, un te ir ideāla vieta makšķerēšanai, par ko arī liecina daudzās makšķernieku pēdas smiltīs. Man makšķeres līdzi nav ,tāpēc es tikai varu pajūsmot par šo kluso un jauko dabas stūrīti. Pa kreisi, augšup pa Ventu, redzams jaunais tilts, bet pa labi tālumā kāda neliela krācīte un tad jau tālāk aiz līkuma atrodas arī šī pati varenā rumba. Kaut kur tilta pusē staigā kāds vīrs un laikam spiningo, bet upes vidū peld kāda vientuļa kanoe laiva. Cik var saprast, braucēji ir iesācēji un jau krietnu gabalu pirms tās krācītes sāk nervozēt un mētāt laivu šurpu-turpu. Es viņus saprotu un, godīgi sakot arī es tādā laivā nejustos īpaši droši. Bet tas nu tā – brauca un aizbrauca, un tā ir viņu darīšana. Būtība man te vairāk nav ko darīt, jo viss ir redzēts un apskatīts. Ar puķēm te ir trūcīgi – vizbuļu nav un nav arī vijolīšu, kuru vārdā šī grava ir nosaukta. Drīz nāks ievu laiks, un tad arī šeit droši vien būs stipri romantiskāk. Nu ko, grava ir apskatīta, mērķis sasniegts un tagad tik atliek kāpt uz sava divriteņu zirga un braukt uz mājām atpūtināt kājas.