PēPēPē un akal Pē, jeb Pāris paraudziņu pavasarīgam pasmējienam.

Tuvojas 30. aprīlis – otrā apceļrēcamdiena jebšu pirmaprīlis Mk.2.

Jāsaka, nemaz nevajag īpaši aizdomāties – varenai ierēkšanai ik dienas mums nebeidzamu avotu piegādā muļķu āliņģis, tālglūne jebšu civilizācijas skatlogs, alias TV.

Nu pavej. Vienudien, kā sēdēju, tā paliku. BBC seriāls par dabu (no tiem sērijveida TēVēē produktiem, ko vispār var skatīties). Teicējs, alias diktors vaikāviņutursauc runā labā, Levitāna (nejaukt ar leviatānu vai paviānu!) cienīgā, labi nostādītā balsī, lasa skaidri, smuki un pat manai bijušajai korektorītei Rasmiņai pilnīgi saprotami.

Un šis runasvīrs tagad ņem un smuki, kā aPsolūtu jaunumu mumsim paziņo, ka primātiem, pavej, piemītot spējas saprast daudz sarežģītākas lietas, ne tikai uzaicinājumu pāroties.Kas gan to būtu domājis?

Mde... kontekstā jau tas itkā bija sacīts par kaķu lemuriem – tiem, kam tās smukās, garās, pūkaini gredzenotās astes. A man uzreiz pielec, ka pats lasītājs un arīg skatītāji tieši tāpat būtum primāti, vismaz lielās līnijās rēķinot, un uzreiz ieskrien oholapa prātā, un visādi iepaZīšanas sludinājumi sāk atgādāties taī pelēko šūniņu kopojumā, ko es reizēm saucu par smadzenēm, pat īpaši nebīstoties šī vārda...izrādās, mēs iram gauži advancēti primāti!

Domāju šo konstatējumu par primātu saziņu vajadzētu divpēdu treknburtiem iecirst ikvienā gribuļu un babulētāju saitā, tipa vēvēvē.gribu.elvēvēē pie minētās internāta šūplādes atvirināšanās.

Itkā ar to jau nepietiktu, jaunumi ir sastopami arī astrālajā pasaulē. Vismaz tā sanāk, ieklausoties nākamajā patiesajā uzjautrinātjā, kas mūžam man liek minēt, kāpēc ne pārāk adekvātiem cilvēkiem kameras priekšā uztic tik bīstamas lietas kā pildspalvas. Jams mūžīgi izceļas ar ko savdabīgu, pat lasot laika ziņas, sliktākajā gadījumā mēģina sev izdurt aci. Protams, allažīn knapi izbalansējot uz tievās, šaurās līnijas starp vienkāršu naktskreklu un to – nu, ar tām garajām piedurknēm.

Tak šoreiz par mana saprāta labsajūtu aumež pagādājās nevis šis kaitinoši amizantais tips, bet gan reklāmas tekstu sastādītāji un redaktorētāji. Piesakot kautkādu kārtējo muļķušovu, šoreiz mušpapīru ar remontiem psihiski saslimušajiem, izskanēja fundamentāls jauninājums sarežģītajā santehnikas-kanalizācijas valstībā. Lūdzu, iepazīstaties – tas ir DUŠAS MAISĪTĀJS.

Man šķiet, tas ir kāds no bīstamākajiem sadzīves dēmoniem, kam nav nekā kopīga ar ūdens jaukšanu un kurš parasti mitinās dušā un nekādi neļauj man pašam sev kā nākas, nomazgāt muguru. Jāsaka, ja šis dēmons iemitinās publiskās dušās, laikam jābūt uzmanīgiem, pirms grasāmies pacelt nokritušas ziepītes.

Un tagad šodiena. Nupatiņās, Anno Domini 2013, 27.04., kautkur pēc pussešiem.

Cik vien sevi atgādājos, mani allažīn aumež valdzinājuse zemesrakstīšana jebšu ģeogrāfija. Tālas zemes, tuvas zemes, sveši, pazīstami un ļoti pazīstami nosaukumi. Man pat kautkur ir koordinātes pasaules visbiezāk apdzīvotajai vietai, uz kuru ikkaters no mumsem ir vismaz vienreiz nosūtināts tapis. Tas, protams, ir Andos, Peru republikā. Jā, jā – tā ir Nahujas pilsētiņa. Tā kā Labvēlīgajam tipam, dziedot „ja tev apkārt kalnu daudz”, gluži taisnība vis nebūs. Visticamāk, tādā gadījumā tu vienkārši būsi nonācis tur, kur esi sūtīts. Un es vēl neesmu nedz sūtīts, nedz sūtījis kādu uz Gimalajiem.

Tak neba par to tagad iet sapuvis tirgus (gņilojs bazars) un tiek dzītas zoses. Reče, valodnieki un citas valodlabskanuzpasošas personas palaikam gan mēdz mūs uzjautrināt, gan sagaužināt, un arī palaikam šo to palaiž gaŗām. Protams, Īslandi vajadzēja tā nosaukt – viņi to ar bija pelnījuši – napig dāļāt pa labi un pa kreisi pilnīgi neizrunājamus vietvārdus? Nu, kā tam vulkānam, kas te drusku gaisus pajauca, ja atgādājamies.

Būtu ņēmuši piemēru no japāņiem – pavej, šiem ir, kā balts uz sarkana bija rakstīts šodienas ziņu zemstrīpā, SENKAKU salas. Un te nu jācitē folkloras avoti – kā visiem zināms, „kapteinc sēž uz kuģa malas, taisa jūŗā jaunas salas..”.

Es tik vēl īsti nezinu, vai salu rašanās un nosaukums gadījienā nenāk jau no senajiem letgaļiem, kuri arī ir atstājuši savas pēdas Japānas salās. Vienu no senākajiem latgoļu zvejnieku priekšposteņiem Klusajā okeānā vēl šo baltu dieniņu tak sauc par Osaku!