Vīriešu kulinārija. „Ardievas ziemai” „Pavasara jausmās” un kautkā uz to pusi.

Nu ko. Izskatās, ka vismaz uz brīdi ledus tomēr iet uz galu. Pat par spīti pavasara konsolidācijai jebšu vienīgajai puslīdz dabā pamanāmajai strukturālajai reformai.

Značit, tā lieta ir jāatzīmē.

Ar kādu tipiski sezonālu atipisku ēdmaņu.

Pameklēt ceļmalā kādu nobrauktu priekšlaicīgi atlidojušu stārķi?

Varētu jau.

Bet manī gluži kā atkušņa nenovēršamība briest domas par zivju kulināriju pilnīgi nemanā metodikā.

Tā sakot, experimentus akutus. Jo vairāk tāpēc, ka pamata izejviela jau ir bļodā lecskapē, un, ja nesataisīšu, būs jāmet laukā.

Jā, jā – tā ir pavasara zive Osmerus eperlanus, adranomā varietāte.

Prasti runājot (tut matom ņe rugajutsja – tut matom DUMAJUT!) – jūras salaka jebšu stinte, un, lūgtum, nekādi nejaucam šo svēti gurķiski aromātisko dzīvībiņu ar reņģi Clupea harengus. Reņģe ir kā nacionālā identitāte – ne tikai ēšanas, bet arī pirktspējas, prastuma un domāšanas ziņā, kurpret salaka – attāla radamiesa cēlajam nenorvēģu lasim un tai nu jau teju nenotveramajai zivij, ko profāns Mārtiņš, (tas, kurš Rītiņš), reiz nolamāja, pārceļot no britu cēli pasauliskās vervelēšanas uz prasto bauru mēli kā baltzivi. Cilvēks ar nojausmu par jūru to „whitefish” joprojām dēvē par sīgu. Vot tādi tie stinces raduraksti.

Bet salaka iraid īpaša. Tāda maza plēsonīte, kas, starp citu, vienīgā mūsu ūdeņos, regulāri un ar baudu nesmādē labi izmirkušu jūrnieka līķīti. Pēc lielajām jūras karošanām vienmēr nākuši izcili salaku lomi. Lai gan karu nez kāpēc tomēr mums nebija, tomēr šonedēļ es ar drusku atvilkos tās stintes. Un tagad es taisīšu no pašām salakām maziņus, maziņus slīkonīšus.O. eperlanus ir normāli ēdamā izmēra salakas pasuga. Ir otra, ezera salaka, sniedze jeb sņitka, un to pazīst alusmīļi. Ar makšķeri noķert nevar. Ja nu uzreiz jau kaltētā formātā.

Arī salaka, starp citu, kautkur līdzinās vidēji statistiskam latwānim – līdzīgi nacionālajam vairākumam, tā labprātāk mīt bagātīgākos (jūras un piekrastes) ūdeņos un tikai morāla pienākuma (vairošanās) dzīta un ar vēlmi palepoties vietējo kazragu priekšā, tā vēl (pagaidām) piemeklē dzimtos slapumus vai āres.

Nu vot. Kamēr šito uzklenderēju, marināde uzvārījās un tagad dzisinās.

Tātad:

Vismaz pāris kilogramu (mazāk nav ko ķēpāties) ceptu salaku liemenīšu.

(Par tīrīšanu – drusku zemāk).

Uz tādu paprāvāku bļodu (ja nav kaķu mājā, var būt bļoda arī paliksies ar kaudzīti) – 3 vai 4 paprāvi sīpoli. Nomīzinām un saripojam pēc pašu vēlmēm. Kā garšo. Vienam patīk kārnas šķēlītes, otram – pilnmiesīga padarīšana, bet trešais vispār šausminās kaktiņā.

Sakraujam cmyki visu iekšā marinējamā traukā – rinda vīrišķu sīpolu apukšā, cepto salaku kārta – kā jau sievietēm palaikam mēdz patikt – virsū. Un tā, līdz trauks drusku vairāk, kā puspilns, drīzāk 3/4pilns. Nu, kā vecis, kam līdz lūšanai vēl sotaku tā kā vajadzētu...

Nafig? Pavej, salaka, kā jau sievišķa būtne, palaikam mēdzot piebriest.

Pa to laiku katliņā vārās marinādes pamats un burkāni vulgaris – ūdentiš ar drusku sāls, kādu lauru lapu, visādiem pipariem (es pieliku arī pusi riktīgi asa čili pāksts – pirksta tiesu uz kādu litru), pārdesmit gramiem sinepju sēkliņu, kādu kreicnaglīnu utt.

Kad bukāņi jau teju pamīksti, taisām marinādi kā sugu.

Vispirms pagaršojam sāli – tai ir jābūt, bet ne par daudz. Tā, lai drusku jūt un lai ir, kam zivē iesūkāties. Tad liekam feiko dāņu ražoto erzaccukuru, vai, ja esam īsteni letiņi un patrioti, medu. MECCU, kā sacītu Pūks. Viņš manu izvirtību noteikti neatbalstītu.

Taisam tā, lai ne sāļš, ne salds. Labi, neteikšu, kādai jābūt šai proporcijai – pēc katra gaumes, izvirtības un saprašanas. Lai tik „nesanāk pa sāļo” – kā nekā zivju smaka jau taī ēdmaņā būs no dzimšanas.Es piespēru sarkanvīna etiķi (gramus 100 – vairāk nebija), un man šķita par knapu. Asakas neizšķīdīs. Papildināju ar gramiem 50 konservētas laima sulas /suvenīrs no letiņu otrās dzimtenes jeb UK/.

Vēl pašvaki.

Visu pudelīti laima liet iekšā neļāva taupīgums – vajadzēs arīg pie gaļas marinierēšanas...lai ir, ko ēēst /(C) Ērmanitis no "Vellakalpiem"/

Neko darīt – ķēros pie slēptajām (un strikti aizliegtajām!!) rezervēm.

Nē, tolu, trotilheksogēnu, pasivizētu tenu, tetrilu, pat ne C-4 vai dinamītu marinādē tomēr neliku. Un pat šaunampulveri ne, lai gan nitrocelulozes īpašību uzlabošanai lieto visu ko – no kampara (ne politiķa!) līdz rumam, konjakam un šņabulītim.

Es ar skumjām marinādei atvēlēju vien mazu šļācienu etiķa esences. Jācer, ka tamdēļ netikšu apsūdzēts terorizmā.

Pagaršoju. Pļāāc – kautkā tomēr pietrūkst!!! Ņeužeļi jāmeklē dinamīC?

Nu neko, aizgāju da bodei. Staigāju gar vīna plauktu kā kaķis gar slapjām smiltiņām.

Nu, bļins – tā, ko man vajag, protams, ka nav. A vajadzēja lēto spāņu tāfelvīnu – maksimāli prastu skābiķi ar rūgtuma piegaršu. Ņemt nezināmu (nedzertu) balto (sauso) [vīnu] arī negribējās. Ka nesačakarē izsmalcināto salaku buķeti, va zināt...

Ko nu?

Eirēka! Lai arī nemīlu itāļus kā nāciju, tomēr ņemsim vērmutu, to padzērienu, kura vārdā kautkur pie Bermudām vesels trejstūris itkā esmot nosaukts. Tur visādi bermudaki palaikam mēdzot pazust. Un pulksteņi visādi nejauki uzvedoties. Laikam jau to pašu lēto "vērmahtu" sadzērušies. Tomēr būs man marinādei intīms rūgtumiņš un vienlaikus tāda kā attāla saistība ar jūras brīnumiem.

Atnesu.

Pagaršoju, pielēju.

Marka „Toso Bianco” – saldens un vairāk pēc visādām zālītēm, kā tīrām vērmelēm.

Uzmetināju burbuli grāpē.

Un kas par smaržu atvērās!!!

Atdzesēju.

Nu tā. Saliku pa bļodīnēm, pārlēju remdenvēsīgu zosti un tagad dziest. Likšu vāku virsūm, krāmēšu lecskapē, un gan jau pir(d)mien būs ēdams. Tad arī zināšu tāļākās nianses.

Derīgs pielikums.

Salakas.

Ārkārtīgi maiga zivs, tāpēc bez sajēgas ar to labāk neķēpāties un necūkāt mantu.

Tirgū var pirkt tikai, ja sajēdz drēbi un ja ļoti paveicas sastapt pilnīgi svaigas un stingras. Kā bildē, kur šī vēl dzīva iraid. Labākais salakas svaiguma parametrs ir krāsa. 1. svaiguma pakāpē - sudrabaina krāsa, ar vietumis tādu kā purpurīgu atvizmu. Tā ir nārsta tērpa atblāzma. 2. pakāpē salaka kļūst brūngana, bet vēl ir stingra.

Ja pamīkstas un acis ieskatoties, tās izskatās dikti beigtas, labāk tstājiet kanālmalas vārnām un kaijām. Vai kulinārejas „profesionāļiem”.

1. Salaka ir jāņem no zvejniekiem vai jāizbičo no pazīstamiem copistiem, ja pašam rokas aug no tās vietas, kur var iespraust, bet nevar noturēt makšķeri.
2. Lai ko arī internātā nerakstītu otrs duriks, arī vārdā Mārtiņš, bet tikai Sirmais, salakām zvīņas nav jātīra. Tāpat, kā forelēm, zušiem, līņiem utt. Tas, ko viņš kautkādā savā blogā sauc par zvīņām, patiesībā ir iesmirdušu salaku gļotas. Ja reiz nejēdz nopirkt labu zivi, lai neķēpājas ar kulināriju.
3. Salakas ne tikai nav jāatzvīņo, tās arī nav jāmazgā. Ja reiz ir jāmazgā, labāk pabarojiet pagalma kaķus. Bez mazgāšanas. Kaķiem patiks labāk.
4. Ņemam salaku, iegriežam ar naželi pie galvas līdz asakai – ieskaitot, un tāļāk plēšam nost galvu ar pirkstiem. Tāpat, kā butei. Un brīnamies, cik smuki iznāk līdzi visas ķeckas, bet ikri un pieņi smuki paliek uz vietas. Ja kautkas tomērt palicis, ar naža spicīti viegli izvelkas ārā.
5. Brīdinājums priekš jutīgām dvēselītēm. 100% salakām iekšā peldpūslī dzīvo tādi kā bāli tārpiņi. Tās nav ne cērmes, ne lenteņi un pat spalīši nē. Tāda ir salaku īpatnība un tie tārpeļi, faktiski – nematodes – ciuvēkam neir ne skādīgi, nedz kā citādi vērā jemami.
6. Izķeskātās stinces apvāļājam miltos (var arī vēl olās) kā jaunuves sienā un cepam tik nost. Šai procedūrai var izmantot palīgspēkus – galvenais, lai katra zive būtu atsevišķi, ne salipis kamols, un kraukšķīgi izcepta.
7. Pirmo pannu var aprīt tāpat, siltas – kamēr kraukšķīgas. Kopā ar papildspēkiem/un/vai kaķiem.