Pārdomas informatīvā kontinuuma sakarā jeb Domas par bezsakara dzīvesziņas kontenta ilgtspējību.Kā atklājuši VID pētnieki, 92% telefona sarunu esot tukšas pļāpas un bezsakara vāvuļošana. [kaut kur lasīta ziņa] Šorīt pulksten 05.14 ar lielu škandālu atlidoja svīres un kaķiem sākās seriāla Iedzimtais grēks jeb Tricini asti jaunā sezona. Vakarrīt ap 6.00 beidzot saplauka ozoli un vakarā pēc 21.00 sāka lidot maijvaboles. Tāda pagalam jancīga jušana, kad tāds pavasara apdullis vaguliņš iezumzina tieši sejā. Aizvakar pļavā zem logiem beidzot izlīda pieneņu smailiņi un parka strazdiem izšķīlās kucēni. Par godu šim Notikumam daba nakts viducī uzrīkoja pamatīgu feierverķi ar lielu troksni un baltām gaismām. Turklāt vēl duša par baltu velti. Aizaizvakar lukstugailis drusku skaļāk pavēra rīkli. Vakar jau pogāja pillā klapē i vaļā, i ciet. Sestdien tiešā tuvumā apmēram no metriem trim, man ausī iekūkoja dzeguze. Bet šodien ese, kā jau tāds apkūkots, sēdu un domāju. Kā jau ierasts, šizofrēniski divas domas uzreiz. Vismaz. Pavīdēja arī trešā jeb tā bija ceturtā? doma, drīzāk pārdomu cēloņa izskaidrojums, tak to es tomēr atstāju iekšīgai lietošanai. Ņefig, zināt, daudz te pesmismot, ja visapkārt ālējas Viņa Augstība Pavasaris... Pirmā ir vienkārša, kā valsts pārvalde kas tāds īsti būtisks notiks šodien? Un rīt?? Nu tāds... tāds nozīmīgs un paliekošs, ko būtu vērts saskatīt. Un atcerēties. Ko tomēr vajadzētu kā nebūt paglabāt kādā apziņas kaktiņā jebšu aizkrāsnē, nevis labi ātri aizmirst, kā nejauši ieslēgtu Bez Tabu pārraidi. Apmēram tā, kā vēl tagad ik pa brīdim atceros vienu augusta pēcpusdienu tā, pirms gadiem četrdesmit, kad gulēju šūpuļtīklā zem ābeles, pirmo reizi lasīju tikko iznākušo pastāstiņu par Brālīti, kurš dikti gribēja kucēnu, vai draugu, vai abus, un to otro nu to pašu, kurš dzīvoja uz jumta, un klausījos, cik skumīgi svilpo strazds. Laikam jau šis todien taisījās projām. Man ar nez kāpēc bija trūvīga jušana varbūt tāpēc, ka vasara pie gala, un drīz skola kā sinonīms bezgalīgi garai, drēgnai un tumšai dzīvei ar neciešami ilgi gaidāmu pavasari kautkur aiz apvāršņa. Bet varbūt tikai strazda atvadu dēļ? Pats nezinu, kāpēc joprojām to atceros... Otra lieta, par ko domāju, ir tāda, ka nez kāpēc šogad tik uzmanīgi vēroju un ļoti asi uztveru teju ikkatru pavasara soli un vaibstu. Varbūt pārāk ieilgušās pavasara gaidīšanas dēļ? Jeb vienkārši tāpēc, ka faktiski dzīvē tak vispār nav nekā cita atmiņu vērta? Te nu varētu filosofiski pairanizēt vai iraniski pafilosofēt par to, ka faktiski nekā paliekošāka un atcerei vērtīgāka dzīvē jau tik un tā nekur un tomērt neatrast.
Jo vai tad ir vērts (un vai es maz atcerēšos kaut pēc mēneša) jele vienu lietu no tā, kas lasāms taī drazā, ko mēs nez kāpēc saucam par jaunumiem, ziņām vai aktualitātēm? Nez nu un vaiii... [To nu vispār ikkatrs un jebkurš var pārbaudīt pats, izlasot jebkuru jaunumu apkopojumu, vienalga, uz papīra vai ciparota paskatā. Tā sacīt, sava paveida individuāls tests uz pašdestrukciju.] Varbūt ņemt un iedibināt tādu paliekošo ziņu dienestu? Pieļauju, ka uz pelēkā sociālā ikdienišķuma fona tas būtu aumež interesants lasīklis. Varētu, piemēram, uzzināt, kurā dienā šogad svīres izveda bērnus plašajā pasaulē Lielvārdē, un kurā teiksim, Rudbāržos vai Mazsalacā. Vai arī datus par sēņu augšanas intensitāti Mazirbē un Baldonē, pie Radona sarkofāgiem. Bet nevienam mēdīklim bez reklāmas neiztikt, un manā prātiņā saistīties ar tādām lietām kā internāta re-hlama, būtu apmēram tāpat, kā bērnudārzā ierīkot amfetamīna ražotni... Jāaizčāpo vakarā uz upmalu paklausīties dzeguzi. Menuetu jau tik bieži nevar izturēt... |
