Finita la comedia jeb kāda eksperimenta gals.

Viss.

Izlemts.

Nabaga kaķi.

Ilgāk izturēt es vairs nevaru.

Domāju par to jau nedēļas trīs, tik necēlās roka.

Un tomēr šovakar, kad satumsīs, es beidzot pielikšu tam punktu.

Atvēršu logu, un – ceturtais stāvs, augstums ir pilnīgi pietiekams, un neviens neko nepamanīs, līdz no rīta neuzradīsies sētnieks. Un tad jau būs par vēlu kādam ko grozīt.

Tas sākās, ja pareizi atceros, trīspadsmitajā februārī, drusku vairāk, kā pirms mēneša.

Likās, viss bija normāli, pat skaisti, bet – še tev... Tomēr viss ir tā, kā jau domāju!

Ir žēl, teju neizturami, jo drīz būs pavasaris, un tomēr vairāk tā turpināties nevar.

Ir tomēr lietas, kuras reiz jāizbeidz, un neatgriezeniski. Alles un caurinskas.

Bet sākās viss tik jauki un nevainīgi, un kaķiem ar nebija iebildumu.

Vārdu sakot, veselu mēnesi es pilnīgi velti gaidīju šo brīdi.

Jo aizdomas parādījās jau apmēram pēc nedēļas.

Apmēram tad sapratu, ka kaut kas nav labi.

Pēc divām es biju jau pārliecināts.

Tik nespēju vien saņemties.

Bet šodien gan.

Punkts.

Finita.

Usjo.

Cilvēki – esiet modri!

Cerējāt, ka rīt vai parīt redzēsiet manu nekrologu? Ne vella! Par tādiem sūdiem:

1) es nevienu negrasos iepriekš informēt;

2) nekrologus neraksta, pat Delfos ne;

3) izliekas, ka nekas nav bijis. Vispār.

Bet zināt publikai gan to vajadzētu. Lai pasargātos un padomātu. Par sevi.

Tātad paskaidrošu.

Tiem, kas ko dzirdējuši par manu dzīvesziņu, šis izsauks smaidu. Man jau arī.

Uzreiz paskaidrošu, ka tik dulls es nebiju, lai pirktu tik aizdomīgas lietas un vielas.

Kautkur 12. vai 13. februārī, īsti vairs neatceros, man iestājās gabaliņš laša. Norvēģu. Puse filejas no tāda nīkulīša, tā, apmēram grami 500. uzbēru drusku sāls un tad aizdomājos.

Un ko ar tādu draņķi lai iesāk?

Kā jau rūdīts svaigēdājs, uzriktēju pāris sviestmaizes, pagaršoju un vienu pat apēdu. Palika žēl sīpola.

Mēģināju pacienāt arī kaķes, un pārāk nebrīnījos par noteiktu atteikumu.

Atlikumu uz šķīvīša ieliku lecskapē. Un aizmirsu. Pavisam. Ar galiem. Tā reizēm gadās, kā sacītu nelaiķa Vonegūts.

Atradu pēc nedēļas vai drusku vairāk. Ārējais paskats nebija neko daudz vairāk mainījies, kā sākumā, vien gabaliņš tāds kā drusku apkaltis, un asaku gali ar sāka durties ārā. Bet ne aizdomīgu smaku, ne glumuma, ne pelējuma pazīmju. Ne mazāko aizdomu par bojāšanos.

Tomēr eksperimentēt ar sevi es neriskēju, lai arī man palika interesanti. Domu par piedāvāšanu mājas laumiņu praidam arī atmetu uzreiz – tie kaķu skatieni un nīgrā mīmika būtu pārāk diskriminējoši manai kuslajai pašapziņai. Bet izziņas kāre manī tomēr uzvarēja piesardzību un sanitārijas atavismu, un šķīvītis palika ledusskapja un atmiņas stūrītī.

Vēl pēc nedēļas „produkts”, jebšu drīzāk jāsaka – eksperimenta objekts savu izskatu, aromātu n konsistenci izmainījis nebija.

Vēl pēc divām – ne tik.

Laikam jau simptomātiski, ne?

Karoč, tālāk domājat paši – pirkt vai nepirkt, ēst vai neēst. Jo tā nav hamletiska neziņa un izvēle, vismaz ne man. Vairs un viennozīmīgi.

„Runčuk, nemūžam!” (C)

A visi te satraukājušies par zirga gaļu. Nu un? Kamēr desa uz maizes vai gaļas lēkšķe uz mana šķīvja nezviedz, neņaud un neluncina asti, neko aizdomīgu es tajā nesaskatu. Pretēji norvēģu lasim. Es pat vēsā mierā šad tad apēdu pa beļašam. Ar smeķi.

Velti tik notrenkā PVD inspektorus. Ne tur skataties, mīlīši, ne to meklējat!

Pavej, igauņi esmot pirms pāris dienām nošāvuši čupakabru. Laikam ikaunju dzineejsuns, no rudeņa trencot kādu gliemezi, būs uzdzinis pa šāvienam. Nu, un aiznesuši to čupakabru zinātniekiem. Ceru, vismaz gabaliņu paturēja apēšanai?!