Poļu zāģis

20. martā.

Nu ko! Apsveicu visus visus ar kalendārā pavasara iestāšanos! Kaut gan jātzīst, ka laukā pēc pavasara nemaz nesmaržo: viss marts kā viena diena ir bijis auksts un nemīlīgs ar -15 grādiem naktīs. Bet lai nu tā būtu – tāpat jau tas pavasars nekur nepaliks. Kā savā laikā teica biedrs Kronenbergs, “kad pavasaris ir jau klāt, tad jāsāk kokus retināt”. Jā, šis laiks man ir patīkama satraukuma pilns, jo sākas malkas sagādes sezona. Šķūnītī pārkrāmēta sausā malka, viss sagatavots, un atbrīvota vieta, kā smejies, jaunajai ražai, un nu tik jāgaida pirmā malkas krava. Man patīk labi instrumenti: sakārtoti veseli trīs cirvji un malkas plēšamie ķīļi, bet, lūk, zāģi gan tādi jau stipri palietoti.. Būvniecības veikalā “Kurši” ieraudzīju superskaistu zāģīti, jeb kā tautā saka, fuksīti. Un lēti – tikai 5,90 lati. Nopirku bez domāšanas. Un kas par iepakojumu! Viss vienās bildēs un uzrakstos, un šis brīnums saucas “Aligator”. Un veselās 19 valodās uzrakstīts, kas tā ir par mantu. Latviski“zāģis kokam”, lietuviski –“pjūklas medžiui”, igauniski –“kāsisaag”, vāciski – “fuchsswanzsāge”, rumāniski – “ferestrāu manual”, ungāriski – “kēzifurēsz”, angliski – “hand saw”, poliski – “pila platnica”, čehiski – “pilka ocaska”, slovēniski – “ročna žaga”, itāliski – “sega manuale”, serbiski – “testra rucna”, horvātiski – “pila ručna”, bulgāriski – “trion” un tad vēl vesela rinda nosaukumu ar krievu burtiem, kurus mans dators neņem pretī. Ķīniešu, senebreju un acteku valodās gan nosaukuma nebija. Bet nekas, es tāpat sapratu, ka tas zāģis domāts koka zāģēšanai un, pārnācis mājās, tūlīt ķēros klāt, lai to mantu iemēģinātu. Un … apsēdos! Izrādījās, ka šis “ierocis” nezāģē ne tikai normālu malkas pagali, bet pat ne puļķi slotaskāta resnumā! Tas nezāģē neko! Vienīgais, ko nemēģināju, - iezāģēt rokā, jo tas vairs neatbilstu instrukcijai. Jo raugi – tas tak tomēr skaitās koka un nevis kaulu zāģis!

Tā, lūk! Godīgi sakot, nejutos pat pārāk sašauts. Ja tas zāģis zāģētu vismaz kaut cik, tad veikalā varētu rasties domstarpības, sak, varbūt es vienkārši nemāku zāģēt, bet te nu tā lieta bija skaidrāka par skaidru. Nu cik tur tā darba – stunda laika uz veikalu un atpakaļ un 80 santīmu par autobusu. Iestūķēju savu superzāģi mugursomā, klāt pieliku tādu zaļas priedes klucīti bērna rokas resnumā un braucu. Nu, bodniece, protams sāka celt spuras gaisā, sak, gan jau es pats vien esot vainīgs. Tad es izvilku no somas savu priedes pagali un palūdzu, vai viņu strādnieks nevarētu pamēģināt un man parādīt, kā pareizi jāzāģē, jo man ir tikai pirms 50 gadiem Jelgavas Mežtehnikas fakultātē iegūta augstākā izglītība, un varbūt jau sen es esmu atpalicis no dzīves. Jauneklis ar smaidu paņēma zāģi un noteicis – vai nu tik traki būs! – sāka zāģēt, bet nekas neiznāca. Tad viņš to pagali piespieda ar celi un vilka zāģi ne pa jokam. Kad bija līdz pusei ticis, tad gan beidzot atzina, ka šis zāģis nekam neder. Paņēma no plaukta citu, bet tas nezāģēja pat ne tik. Beidzot vienojāmies par neizšķirtu: viņš manu zāģi paņēma atpakaļ, bet tā vietā iedeva tādu riktīgi garu fuksi ar rūdītiem zobiem. Lai arī 3 latus piemaksāju klāt, bet toties tas bija Zviedrijā ražots un zāģēja labi. Mājās vairs nekādus izmēģinājumus netaisīju, bet savu jauno mantiņu pakāru uz naglas pie griestiem. Lai karājas un gaida malkas ražas laiku.