Veldzes senleja

Negribu liekuļot un pat ne melot. Šo rakstiņu vajadzēja publicēt jau vismaz 2 nedēļas agrāk, kad sabuntojušās upes vēl nebija sacēlušas kājās vai pusi Latvijas, bet nav arī jāaizmirst, ka pie mums Kurzemē nekādu palu vispār nebija, un es tikai ar neviltotu līdzjūtību varēju skatīties drausmos notikumus no man sirdij mīļās Ogres un Pļaviņām. Ko lai dara, ja mans dators reizēm vairāk atgādina vecu Žiguli vai pat Zaporožecu.

Bet vienalga- lai iet ar!

05.aprīlī, 2013. g.

Iet diena pēc dienas, nedēļa pēc nedēļas un pat mēnesis aiz mēneša, bet dabā kā arvien nopietnu izmaiņu nav. Citur Latvijā gan līst, gan puteņo, gan traki salst, bet pie mums kā Dieva azotē: ko saule pa dienu atkausē, tas pa nakti sasalst un otrādi. Tie melnie plankumi, kas ir parādījušies, jau ir dubļaini, bet baltie sniega lauki tā arī paliek stingri un sasaluši. Dienas pārsvarā ir jaukas, un pastaigāties ir tīrā bauda. Gan jāatzīst, ka te, Mežvaldē, pat nav vairs ko skatīties, jo viss jau ir apskatīts n-tās reizes. Arī manas kājas kļūst ar katru dienu stīvākas. Un tomēr miera nav, un tā vien velk kaut kur aizklīst un pabaudīt šo agro pavasari. Šodien nolēmu doties garākā pastaigā pa Veldzes augšteci. Pirms pāris gadiem tieši tādā pat laikā es tur jau biju, un tagad sakārojās to ceļu iziet vēlreiz, lai salīdzinātu šīsdienas acīm redzēto ar to, kas palicis atmiņā.

Saģērbjos tā samērā viegli, bet pietiekoši silti, kājās vilnas zeķes un gumijzābaki. Un dodos ceļā. Vispirms aizeju līdz Zemeņu takai un, kaut arī tā vēl pilna ar sniegu, dodos vien cauri uz šosejas pusi, pie viena atmiņā atsaukdams manas vecās zemestauku vietas. Pa šoseju līdz Veldzes caurtekai un tad gar labo krastu uz priekšu vien. Te ir tāda izteikta ūdensšķirtne. No manis pa labi plaši izpletusies Veldzes ieleja, kreisajā pusē kaut kur līkumo Riežupe, bet to saskatīt, protams, nav iespējams. Ceļš stiepjas pa kalna augšu, un gar to izvietojušās vairākas lauku mājas, kur es savā laikā uzskaitīju stārķu ligzdas. Tur satieku kādu vīru, kurš man labprāt pastāsta par elektriķu izpostītajām ligzdām un par suņiem, kuri ceļa gājējus gan neaiztiekot, bet savas māja sargājot visai stingri. Tālākais ceļš ir visai skaidrs. Kaut kur tālu priekšā redzams Kabiles ceļš, un pa to tad es iešu uz māju pusi. Gan jāsaka, ka šis mans lauku ceļš krustojas ar Kabiles ceļu visai šaurā leņķī, un līdz ar to man iznāk mest pamatīgu līkumu. Tāpat kā iepriekšējā reizē arī šoreiz nolemju to ceļu mazliet saīsināt, negaidot krustojumu, bet ejot taisni pāri laukam. Kāda ir šī ziema, to jau katrs no mums ir lielākā vai mazākā mērā izjutis. Lūk, priekšā rudzu lauks, un es peros tam pāri bez domāšanas. Tur, kur ir sniegs, iešana ir kā pa galdu, jo zem sniega zeme vēl ir pilnīgi sasalusi, bet vajag tikai uzkāpt uz kāda melna plankuma, kad kājas līdz potītēm iestrieg valkanos dubļos. Bet priekšā, tur lejā, nojaušams kāds dūšīgāks grāvis, kuram tad nu būs jātiek pāri. Ka tā ir Veldzes upīte, to es apjēdzu jau nedaudz vēlāk, bet kāda tam nozīme – vienalga jātiek tai pāri, jo it kā jau turpat redzamas Kabiles ceļš, pa kuru braukā mašīnas.. Līdz lejai tomēr aizkuļos samērā viegli. Bet tad nāk priekšā pāris metrus platā upīte, pa vidu aizsalusi, bet gar malām vaļējs ūdens. Kā tikt pāri? Kaut kā nožākstos līdz lejai un ar spieķi pamēģinu ledu. Ciets. Bet kā būs tālāk, kad kāpšu virsū? Ja ielūzīšu, gan jau nenoslīkšu, bet to gabalu līdz mājām vilkties slapjam arī nav nekas patīkams . Un tomēr saņemos un kāpju, jo lēkt kājām nav spēka. Fotoaparātu gan turu rokā, lai īstajā brīdī varētu izmest krastā. Ledus izrādās tik stingrs kā galds, un pāri tieku tikai ar vieglu izbīli. Līdz ceļam ir labi ja pārissimts metru, bet tā ir īsta elle – vecs grīslis, kur kājas lien gandrīz vai līdz gruntij, bet toties atsevišķie sniega plankumi ir cieti un stingri kā ledus. Beidzot esmu ticis līdz ceļam. Pēc nesenā remonta gar ceļu ir izrakts grāvis ar stāvām un mīkstu mālu noklātām malām, bet apakšā vēl turas stingrs sasaluma. Man nav neviena krūmiņa vai kaut vai zariņa, pie kā pieķerties. Un tā, uz savu nūju balstīdamies, riskādams nokrist, es tomēr beidzot tieku augšā. Ceļš pēc nesenā remonta ir izcili riebīgs. Pie meža koku ēnā māli vēl ir sasaluši, un iešana ir samērā viegla, bet saulainākās vietās man atkal jāmīcās [I1] pa dubļiem. Pa ceļu reizēm aizbrauc pa mašīnai, un es nolemju balsot. No Kabiles puses nāk kāda vieglā mašīna, un es redzu, ka tajā tikai viens cilvēks – pie stūres. Nometu savu koku zemē un paceļu roku. Mašīna nedaudz samazina ātrumu, piebrauc pie manis un tad strauji uzņem ātrunu un aizbrauc. Es nejūtos sašauts un situāciju saprotu ļoti labi. Pie stūres sēž kāda pajauna dāma. Vai tiešām viņai vajadzētu riskēt un laist savā mašīnā tādu nobridušos klaidoni ar rungu rokā?! Man te nav ko iebilst, jo viņai ir taisnība. Vairāk nevienai mašīnai nebalsoju un slāju vien uz priekšu. Dikti gribētos apsēsties un atpūtināt kājas, bet ceļa malā nekā piemērota nav. Beidzot kaut kur priekšā ieraugu baļķu grēdu un pielieku solīti. Te gan apsēsties varētu itin labi, bet atkal šī augstā un dubļainā grāvja mala. Tomēr saņemu dūšu un šļūcu lejā. Uz sakrautajiem baļķiem nekāda ērtā sēdēšana vis nav, tak tomēr atpūsties var. Kad kādu brītiņu esmu pasēdējis, pēkšņi dzirdu dzērvju klaigas. Pēc nelielas cīņas ar grāvjmalas māliem tieku atpakaļ uz ceļa un turpat netālu uz lauka ieraugu divas dzērves – pirmās šogad. Nu jauki!

Par tālāko ceļu nav daudz ko stāstīt, jo būtībā tas jau man ir pazīstams. Lūk lauku celiņš, pa kuru es iepriekšējā reizē aizgāju un pēc tam kūlos pa sniegu un dubļiem līdz mājām. Šoreiz neriskēju, bet godīgi eju vien uz priekšu pa īsto ceļu. Mana pēdējā atpūtas vieta jau vairāk līdzinās izmisuma kliedzienam, jo tas ir mālos iegrimis ceļa caurtekas gals. Un tomēr atpūsties var. Beidzot esmu uz apvedceļa, un pa to , sargoties no mašīnām , līdz mājām ir tieši pusstunda laika, kaut arī jāatzīst, ka parasta govju slaucēja vai Mežvaldes sētniece to paveiktu 15 minūtēs. Bet no otras puses – lai vispirms viņas pamēģina nodzīvot līdz maniem gadiem!

Un tā beidzot esmu mājās. Pie iekurta kamīna izstiepju savas kuslās kājas un jau pēc neilga laiciņa vairs nejūtu nekādu nogurumu. Var jau būt, ka te būtiski palīdz kauss laba Piebalgas alus, bet šo teikumu lasot neaizmirstiet, ka “pārmērīga alkohola lietošana ir kaitīga jūsu veselībai”. Tā, lūk!