pa mežu bez takas

14. martā, 2013. g.

Februāris ir aizgājis kaut kā tā nemanāmi bez ekstrēmām dabas pārmaiņām un notikumiem. Es jau izteicos, ka es tāpat kā tas čigāns taisos pārdot kažoku, jo pavasaris vairs nav aiz kalniem. To laikam bija sadzirdējis Laika vecis un uzsūtīja tādu pamatīgu un noturīgu aukstumu ar visiem 15 grādiem zem nulles, un tas velkas jau otro nedēļu. Bet tas jau vairs neko nemaina, jo dienā spožā saule tāpat gaisu uzsilda līdz -3 vai 4 grādiem, un tad laiciņš ir kā konfekte. Manas kuslās kājas it kā jau vairs nespēj aiznest kaut kur tālu, bet vismaz domas gan reizēm aizlido gandrīz vai līdz trejdeviņām zemēm..Tā jau nu nav, ka es būtu vispār atteicies no klaiņošanas. Riežupe, Sipu laipas un vecais tilts tiek apraudzīti gana bieži, tikai rakstīšanai kaut kā neatliek laika. Tagad manas domas ir vērstas vienā virzienā: jau kuro laiku nekādu nokrišņu nav bijis, un upes ir pamatīgi izsīkušas, un visvairāk to var teikt par Riežupi, kura pirms pāris nedēļam dažuviet bija aizsalusi līdz dibenam, un ūdens tecēja ledum pa virsu.

Šodien sadūšojos un, neskatoties uz aso austrumu vēju, nolēmu aiziet līdz mazajam ūdenskritumiņam. Un tā, nu es eju. Spožā saule sniegu ir krietni pagrauzusi, daudzās vietās redzami tumši plankumi, bet niknais sals mūsu lauku ceļus un taciņas ir pārvērtis par spoguli. Mans maršruts ir jau sen apgūts un skaidrs. Vispirms pa lauku ceļu gar dārziem, bet pēc tam pāri laukam uz mežmalā stāvošo veco pussagruvušo pirti. Iešana pa lauku izrādās visai sarežģīta. Saulē izčākstējusī sērsna īsti negrib turēt manu svaru, un tā viens solis pa virsu, bet otrs pāris sprīžus sniegā iekšā. Bet uz sausās zāles skupsnām kāpt vienkārši nedrīkst, jo tad kāja iegrimst līdz ceļiem, t.i. līdz zemei. Mežā ir vieglāk, jo dažuviet sniegs ir nokusis, bet citur stipri vien plānāks. Bet tas ir tikai mežā. Izcirtumi ir tā piedzīti ar sniegu, ka katrs solis ir burtiski jāizcīna. Kad nonāku līdz ūdenskritumiņam, jūtos vīlies: viss strautiņš ir pilnībā aizsalis, un tikai kaut kur dziļi apakšā dzirdama sīkas urdziņas čalošana. Pats ūdenskritums vienkārši nav redzams. Tas pārklāts ar ledus vāku, bet tam pa virsu vesela kupena netīra sniega. Tā, lūk! Kāpt lejā pat nav nekādas nozīmes, un nu iznāk tā, ka jāgriežas vien atpakaļ tukšā. Un tad es nolemju izmantot vienīgo iespēju: pāriet pāri gravai un izlauzties mežam cauri līdz takai, kas iet uz Riežupes rumbas pusi. Ka tā nav vienkārša padarīšana, zinu vēl no vasaras laikiem. Ceru sameklēt to laukumiņu, kur beidzas malkas ceļš un tad jau kaut kā uz priekšu tikšu. Šis meža masīvs nav nemaz tik liels, un apmaldīties tur nav kur, bet to pārvarēt gan nav nemaz tik viegli, jo faktiski lielākā daļa no tā ir nevis mežs, bet gan vecvecs izcirtums, kas aizaudzis ar jauniem bērziņiem un apsītēm, bet pa starpām celmi, īsts brikšņu jūklis un pie viena vēl izvagots ar gravām. Zinu tik vien, ka kreisajā pusē ir Riežupes krasts ar neizcirstu mežu, bet kā uz turieni tikt, ir vēl jāpadomā. Izcirtums ir piedzīts ar sniegu, kurš, saules atmiekšķēts, netur manu svaru, un kājas grimst sniegā līdz puslieliem un arī līdz ceļiem. Beidzot neizturu un pagriežos pa kreisi, t.i. Riežupes virzienā. Pārkuļos pāri dziļam grāvim un beidzot esmu uz “malkas ceļa”, bet tas ir tā piedzīts ar sniegu, ka pa to iet būtu jau tīrais neprāts .Pāreju tam pāri un ielaužos mežā. Tur sniega gan ir mazāk, bet toties kritalas un pat svaigi izgāztas egles manu ceļu pārvērš par kaut ko līdzīgu zaķa cilpām. Lai nu kā, tak tomēr sasniedzu taku, kas ved uz Riežupes rumbu. Ar to mans gājiens faktiski ir beidzies, jo tālāk jau varu iet pa traktora pādām, un pēc neilga laika esmu jau mājās.

Jāatzīst, ka šis gājiens bija laikam gan pats trakākais visā manā Mežvaldes vēsturē, un manas kājas līdzinājās mietiem. Atkritu gultā un baudīju atpūtu. Un interesanti, ka jau pēc kādas stundas visas kāju sāpes bija pazudušas, un es varēju tikai priecāties par savu neatlaidību. Viss.