Ceļš uz Riežupi

Svētdien, 23. decembrī.

Ziema rāda raksturu. Kopš 30. novembra, kad uzsniga pirmais kuslais sniedziņš, nav bijis neviena atkušņa. Bet sals tā pamazām pamazām ir pieņēmies nu jau līdz -14 grādiem, un tas ir pie mums, Mežvaldē, Dieva azotē, kur “visi vēji pūš pāri”. Tagad sinoptiķi draud ar lietiem un vētrām, bet es pat tam tā īsti neticu, jo tas jau ir sen zināms, ka tad, kad tuvojas pilnmēness, laiks parasti ir skaidrs un auksts. Bet vai nu man būtu jāstrīdas ar gudriem cilvēkiem! Kas būs, tas būs.

Bet šodien dieniņa ir kā konfekte: spīd rēnā ziemas saule, kokos vizuļo sniegs, un sirds tā vien prasās iziet laukā un pasaldēt degunu. Un es eju. Uz kurieni? Nu protams, uz savu “rūpju bērnu” – veco tiltu. Kā jau parasti, acīs duras vesels ceļazīmju komplekts: pēc 1,2 km tā saucamais “tupiks”, tilts avārijas stāvoklī. Pārissimts metrus tālāk stāv “ķieģelis” - tālāk braukt aizliegts. Bet aiz tā ideāli nogreiderēts ceļš tādā platumā, ka divas mašīnas var samainīties bez īpašām grūtībām, un pa to man garām aizšņāc viena, mašīna, otrā, trešā… Ceļš ir tik slidens, ka es ar visu ceļaspieķi rokā jūtos kā pīle uz ledus. Maniem apaviem ir pamatīgs protektors, bet arī tas maz ko līdz. Eju uzmanīgi un meklēju tādas vietas, kur mazāk slīd, līdz beidzot esmu pie (vai uz) vecā tilta. Pa to ir gāis tikai retais. Lielākā daļa gājāju, es teiktu – atpūtnieku ir gājuši pa jauno laipu un manis jau ne reizi pieminēto slīpni ir pārvarējuši kā nu mācēdami. Tur laisties lejā es tomēr neriskēju. Kad izlauzīšu kāju vai nolauzīšu sprandu, tad nebūs neviena, kas mani žēlo, jo visi teiks: kas tev, vecais sakārni, lika tur līst?! Un viņiem būs taisnība. Tāpēc es izvēlos kaut arī jau norakstītas, bet tomēr paliekošas vērtības – veco tiltu.

Mežs ir skaists. Pēdējo dienu vējš gan ir nedaudz pakratījis ar sniegu piegāztos egļu zarus, bet uz to fona vēl labāk izdalās milzīgās kupenas gan lielajos kokos, gan ceļmalas krūmos. Atpakaļceļš pret kalnu tomēr ir daudz vieglāks. Eju svilpodams un priecādamies par ziemas krāšņumiem, kad pēkšņi no līkuma izmetas kāda lepna mašīna. Es kā stirna pārmetos pāri ceļmalas sniega valnim, mašīna bremzē, sametas šķērsām, bet tad tomēr noturas uz ceļa un brauc tālāk. Pēc laiciņa viņa, lejā apgriezusies, brauc atpakaļ Pie stūres sēž kāda lepna dāmīte, kura pa logu man uzsauc, ka nav ko vazāties pa ceļa virsu. Tā nu tas ir : es esmu saņēmis bārienu! Bet nopietnāk ņemot, jājautā, kas viņai vispār atļāva pa šo ceļu braukt?! Un man pie viena gribas jautāt, kas to ceļu tīrīja un radīja Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu veicinošus apstākļus? Ja jau mēs esam tik bagāti, tad varbūt būtu bijis pareizāk uz šā ceļa izšķūrēt, teiksim, metru platu joslu, pa kuru varētu ērti pārvietoties blakus divi cilvēki, un to nokaisīt ar smiltīm. Mašīnas pat gribēdamas nevarētu pārkāpt Ceļu satiksmes noteikumus, bet gājēji justos laimīgi, ka kāds par viņiem arī domā.