Ziemssvētku eglīte

Pirmdien, 24. decembrī.

Šī nu ir īpaša diena. Priekšā vistumšākie un tomēr visgaišākie svētki. Pabāžu degunu no segas apakšas un jūtu - ak, tu piķis! – mežonīgs aukstums! Laukā -10, bet iekšā tikai +13! Savā bezrūpībā vakar esmu aizmirsis aiztaisīt krāsns šīberi. Ko nu vairs! Sabāžu savā Jotulā visu malku un tad eju uz šķūnīti pēc jaunas. Izrādās, ka laukā nav nemz tik auksts. Atkal ir snidzis un pat taciņas aizvilcis vējš, bet tas jau nav nekas.Kad sāk kustēties, tad aukstums bēg projām pats no sevis.

Varbūt šogad esmu nedaudz noslinkojis un neesmu jau laikus sameklējis savu Ziemassvētku eglīti. Tāpēc tagad velku kājās garos zābakus un dodos uz mežu. Par spīti eglīšu dižaizstāvim biedram Kalnozola kungam. Es neiešu stādīto eglīšu audzē, jo man pietiks ar stigu, grāvi vai elektrolīniju. Un tālu nemaz nav jāiet; pārdesmit soļus no ceļa aug īsta eglīšu biežņa, kurai draud ja ne izciršana, tad vismaz nopietna retināšana. Un dažu minūšu laikā es atrodu to jau laikus iecerēto un pašu skaistāko eglīti.

Uz mājām eju dziedādams. Kastītē man glabājas eglīšu mantiņas, ne jau tās, kas pērn pirktas lielveikalā, bet tās, kas saglabājušās vēl no seseniem laikiem. Un savu eglīti es izpušķoju tādu, kādu to atceros no bērnu dienām – viekāršu, bet bezgala mīļu. Kad es iededzu svecītes, es jūtu, ka manī ieplūst kāda silta un labestīga jūta. Es lūdzu piedošanu visiem tiem, kam esmu darījis pāri, un es piedodu visiem tiem, kas to darījuši ar mani pašu. Es vēlu laimi, panākumus un galvenais – veselību gan saviem tuvākajie, gan draugiem, gan arī jums, maniem mīļajiem oho partneriem. Jo raugi – Ziemassvētki ir Piedošanas laiks. Lai viss jums izdodas!*))