Ziemas prieki

20. decembrī.

Jau veselu nedēļu neesmu neko rakstījis, jo daba atkal ir nodemonstrējusi savu stagnātisko raksturu. Kā 30. novembrī uzsniga sniedziņš, tā tas palika praktiski divas nedēļas un tieši nākamajā dienā pēc mana klejojuma pa Riežupes krastiem sākās dabas pārmaiņas: uznāca zemais vējš, kas uzvandīja svaigo un mīksto sniedziņu un sapūta kupenās. Pēc tam pievienojās arī sniegs no gaisa, un nu mēs savā vecajā muižā esam ieputināti kā kādā Sūnu ciemā. Man tas patīk. Kaimiņiene ar sārtiem vaigiem vicina lāpstu un dzen nost jau tā kuslos tauku kilogramus, bet es tikai noskatos un viņu uzlielu, jo pats pat pie labākās gribas neko nevaru izdarīt savas slimās muguras un kāju dēļ. Un pat ja varētu, arī tad laikam nedarītu, jo kāpēc gan man vajadzētu tīrīt šosejas platuma ceļu viņas bērnu mašīnām?! Paši jauni – lai nāk un tīra!

Man šis sniegs netraucē. Es pat necenšos izmantot šos attīrītos lielceļus. Es uzvelku kājās garos zābakus un ieminu pats savu vistaisnāko taciņu uz veikalu. Un brīnums! – arī citi mūsu kaimiņi iet pa manām pēdām, un drīz vien mums ir sava šaura privāta taciņa, pa kuru mašīnas gan nebrauc, bet mēs vistaisnākajā ceļā aizejam uz mūsu kremli, jeb svētnīcu, kura logos mirdz spožas visdažādāko dzērienu pudeles, un tas it mūsu trūcīgais lauku veikaliņš.

Vispār man nepatīk ziema tās aukstuma dēļ, bet par katru sniega mākoni es priecājos gan! Lai tik snieg un salst, jo tad pavasarī būs lielāki plūdi, un tos es gaidu kā tāds palaidņa puika skolas brīvdienas! Pēc pavasara es ilgojos un neesmu to aizmirsis.