Meža pasaka

Šodien nevarēju mājās nosēdēt un izgāju nelielā pastaigā Riežupes rumbas virzienā. It kā jau nekā sevišķa, bet beigās mans gājiens izvērtās gandrīz vai par vietējas nozīmes varoņdarbu. Sākumā biju nolēmis pa mašīnu ceļu aiziet līdz vecajai mežniecībai un gar šosejas malu pārnākt mājās. Bet kad sāku iet, sagribējās paskatīties uz bebru saimniecību, tāpēc bridu vien irdenajā sniegā, kur nebija redzama neviena cilvēku pēda. Bebru dambis stāv stiprs un varens, un tas grāvis, kas baro manu iemīļoto ūdenskritumiņu, ir praktiski sauss.

Tālāk pa labi iet Zemeņu taka, bet arī tur nav ko darīt, jo pār to visā garumā noliekušies sniega pilnie krūmi, bet pati taka, kā zināms, arī aiziet uz šoseju, kuru es nevaru ciest. Pat ejot pa pašu maliņu tu ne mirkli neesi drošs, ka kāda republikas nozīmes blondīne tev neuzbrauks virsū. Lai man piedod tās gaišmatainās sievietes, kuras ir normāli cilvēki un tādas paliek arī pie mašīnas stūres, bet tomēr jāatzīst, ka ir viena tādu sieviešu šlaka (un ne tikai gaišmates), kuras šofera tiesības ir ieguvušas tīri vai nesaprotamā kārtā. Tāda dāma pie stūres ir paaugstinātas bīstamības objekts. Viņa vienkārši sēž, atgāzusies sēdeklī, un turas pie stūres, un ļauj, lai mašīna viņu ved. Tāda dāma kājām gājējam neatdos nevienu centimetru ceļa, kaut vai tev būtu jālec grāvī iekšā. Un es ar viņām nestrīdos, bet vienkārši izvairos iet pa šoseju pat gaišā dienas laikā, par tumsu nemaz nerunājot. Un šo pārdomu vadīts, es neeju uz šoseju, bet brienu vien uz priekšu pa sniega pilno taku gar vietām, kuras man ir pazīstamas un mīļas kopš vasaras klaiņojumiem.

Lūk, kreisajā pusē vecs izcirtums, kuru īpašnieks ir kārtīgi iztīrījis, un tur tagad aug slaidi jo slaidi jauni bērzi, un paies varbūt pārdesmit gadu, kad te būs lieliska izejviela Latvijas Finierim – manai pirmajai un pēdējai darba vietai. Žēl tikai par to, ka krūmu cirtēji ir nocirtuši arī visus nelielos irbeņu krūmus, kur savā laikā es lasīju irbenes. Bet nekas, daži šādi krūmiņi man ir zināmi arī pie Zemeņu takas. Labajā pusē slejas vecu egļu mežs, kur savā laikā lasīju zemes taukus. Tur ir arī no vācu laikiem palikušie ierakumi ar itin labām bērzlapju vietām, bet ko nu par to…Šī taka, pa kuru eju, ir arī tāds kā provizorisks traktora ceļš, pa kuru mans paziņa “malkas vecis” ir beidzot sadūšojies un izvedis daļu jau pirms vairākiem gadiem sagatavotās malkas. Pie piekrastes meža šis ceļš pagriežas pa kreisi, bet uz turieni ie nav jēgas, jo zinu, ka tas ievedīs mežonīgā strupceļā, kur tikai agrā pavasarī vai rudens pliksalā var izlauzties līdz gravai, pa kuru tek mana ūdenskritumiņa barotājs strautiņš, tas, kuru, kā zināms, augšā ir aizdambējuši bebri. Šoreiz lai tas paliek. Pa šauru gājāju taciņu eju vien uz priekšu, un drīz vien te sākas Riežupes augstā un stāvā krasta nogāze. Te ir jāuzmanās, jo atliek tikai paslīdēt kājai, lai krietnu gabalu varētu noripot lejā pat bez kāju palīdzības, bet tas nu gan nebūtu īpaši vēlams.

Un nu, lūk, taciņa mani noved tieši pie Riežupes. Un tur tai ir arī beigas. Agrāk, kad upes labo krastu vēl nebija privatizējis kāds jaunbagātnieks, Rumbenieku ciema iedzīvotāji te parasti būvēja provizoriskas laipas vai vasarā lēkāja pa akmeņiem, lai pa tuvāko ceļu tiktu līdz veikalam vai autobusam. Tagad nekā tāda vairs nav, un mans ceļš it kā ir beidzies. Kāpt atpakaļ kalnā nekāda dižā prieka vis nav, tāpēc es izšķiros par tādu mazliet avantūrisku soli. Es zinu kādu ļoti senu un brikšņiem aizaugušu taku, pa kuru gar upes krastu var aiziet līdz rumbai. Un es eju visvairāk jau nojautas vadīts, jo vietām pāri šai vecajai takai ir pārkrituši koki, kurus jāapiet ar līkumu. Un tad beidzot es nonāku pie kāda vecveca ceļa, kas mani noved tieši pie pašas rumbas. Par pašu rumbu man pat nav ko teikt, jo tā ir mežonīga un skaista visos gadalaikos, un manos albūmos ir tik daudz bilžu, ka pat fotoaparātu slinkums vilkt no somas laukā.

Ko tālāk? Ir trīs varianti. Pirmais un visvienkāršākais ir pa to pašu ceļu atgriezties atpakaļ un rāpties tajā stāvajā nogāzē, bet to es atmetu uzreiz. Otrs variants ir uzkāpt ne pārāk augstajā krastā, kur sākas plašs lauks un tad gar meža malu brist uz krietni vien patālo šoseju, pie viena apmeklējot arī Veldzes rumbu, un tā es bieži vien esmu arī darījis, bet arī tas mani nevelk, jo iešana bez takas pa milzīgu zāli aizaugušo un tagad vēl piesnigušo lauku ir visai nepatīkama. Un pie viena vismaz kilometrs jāiet pa man nepatīkamo šoseju. Tāpēc izvēlos trešo variantu, kas arī nav no vieglajiem. Gabaliņu paeju pa kādu sen pamesta ceļa fragmentu, tad izlaužos cauri alksnīšu audzei un tieku tā paša jau pieminētā lauka malā., bet dodos virzienā pa labi. Arī te nav ne ceļa, ne takas, bet te kā pa diedziņu redzams mans tālākais maršruts. Lūk, lauka malā jaunu 10 – 15 gadus vecu priedīšu audze, ar kuru arī saistās patīkamas atmiņas. Reiz es tur uzgāju veselu meža zemeņu plantāciju. Es gulēju, atlaidies zālē, un veselām saujām bēru mutē lielas un gatavas zemenes, un kaut arī tagad ir ziema un no zemenēm ne vēsts, tak tomēr pakrūti ķnudina šīs tagad tik tālās un tomēt patīkamās atmiņas. Priekšā ir neliela liekņa, kur vasarā parasti ir ūdens līdz potītēm . Arī tagad zem kājām jūtams slapjums, jo zeme zem sniega nemaz nav sasalusi. Bet man palīdz stirnas. Viņas tomēr kaut kā māk atrast sausākās vietas, un, ejot pa to pēdām, es drīz vien nonāku uz tā paša traktoru ceļa, pa kuru šodien jau gāju. Jauki! Man vairs nav jālaužas pa šaurās takas brikšņiem un nav jārāpjas stāvajā kraujā. Tagad varu mierīgi doties uz mājām . Tikai tagad jūtu, cik piekusušas ir manas vecišķās kājas. Bet kas par to?! Esmu paveicis tiešam daudz, un es varu derēt, ka jebkurš Mežvaldes iedzīvotājs, kam es to visu izstāstītu, nosauktu mani par traku vai par, kā jau es sākumā teicu, par “vietējās nozīmes varoni”.

Tas arī viss. Esmu mājās, pakarinu pie sienas fotoaparātu un kaktā pieslienu savu neiztrūkstošo ceļabiedru – krietnu lazdas spieķi. Katram, ka dodas kaut cik nopietnā pārgājienā es silti iesaku ņemt līdzi šādu rīku, jo tam ir vairākas nozīmes. Vispirms jau , ejot pa negludu vietu, uz tā ir izcili ērti atbalstīties, pie viena tas dod drošības sajūtu sastopot kādu klaiņojošu suni. Bet šodien tam bija vēl viena, un pie tam ļoti vērtīga funkcija: ar tā palīdzību es nodauzīju no krūmu zariem veselas sniega lēkšķes un pārnācu mājās praktiski sauss. Bet mājās mani gaidīja glāze karstas liepziedu tējas.