Neparastais rudens

Pirmdien, 10. decembrī.

Dīvains ir šis gads, vismaz priekš manis. Kad palasa un paklausās, tīri vai tirpas skrien pār kauliem: kas vien tik pasaulē nenotiek! Vulkāni un zemestrīces, viesuļvētras un cunami, milzīgas lietavas un neciešams sausums. Un kur nu vēl šīe mūžīgie kari. Un pilns internets par gaidāmo pasaules galu! Bet pie mums Mežvaldē viss ir kā Dieva azotē. Vasara pagāja silta un jauka, tad nāca vēl neredzēti krāšņs lapkritis. Novembris viss kā viena diena: kluss, mierīgs, bez vētrām, lietiem un sala. Kokiem lapas nelidoja pa gaisu, bet nobira turpat zemē uz saknēm . Stāsta, ka tas liecinot par bargu gaidāmo ziemu, bet decembris atnāca – kā pēc pasūtījuma – ar pirmo sniegu, kurš jau otro nedēļu stāv un pat netaisās kust nost. Laiks atkal tāpat kā novembrī: kluss un mierīgs, ar nelielu saliņu, ar nelielu sniedziņu un biežām sarmām. Viss ir tik vienmuļi vienāds, ka nav pat ko rakstīt. Kuldīga visā sparā gatavojas Ziemasvētkiem un gaidāmajām brīvdienām, bet es pat to negaidu, jo kalendārā redzamas veselas četras “sarkanās”dienas, un tas nozīmē, ka autobusi neies, un tad mēs, tie nabagi, kuriem nav mašīnu, dzīvosim kā kādā Sūnu ciemā. Mūsu veikaliņu ar saīsināto darba laiku izēdīsim un izdzersim tukšu un sausu. Tie sliņķi, kas vasarā nevīžoja sagādāt malku, sals un ar skumjām atcerēsies “laimīgos padomju laikus”. Es gan nesalšu, jo manā šķūnītī ir malkas rezerves vismaz vēl divām ziemām – nevajag tik paslinkot sanest. Pat zīlītes kļuvušas slinkas. Krietni saēdušās ar cūku taukiem aizdarītos miežu putraimus, barotavā laiski kaut ko paknābā, bet pat nekaujas. Tikai dzilnīši, kā īsti darbarūķi, piestūķē pilnus knābjus ar barību un nes uz savām ziemas noliktavām. Bet tepat pāri ceļam pie pagastmājas lepni plīvo Latvijas karogs. Lai plīvo vēl ilgi ilgi!