Putnu barotava

Piektdien, 7. decembrī.

Ziema pamazām uzņem apgriezienus. Šorīt laukā bija vismaz -7 grādi, un rīts likās tāds pelēcīgi drūms, bet jau ap vienpadsmitiem mākoņi sāka pamazām izklīst, un nu jau piesnigušie koki zaigo kā ar dimantiem piebērti. Droši vien iešu kaut kurp pastaigāties, bet sākumā jāpadara rīta darbi . Mana putnu barotava darbojas ar pilnu jaudu. Vakar pilsētā nopirku krietnu trauku ar cūku taukiem – nu tak vajag tiem mazajiem rakariem arī kaut ko garšīgāku! Vakad visu dienas otro pusi barotava līdzinājās kādam gadatirgum. Lai tiem putneļiem no plikiem taukiem nesamaitātos vēderi, uzdrupināju arī kliju maizi, un tiešām – zīlītes arī to ēda labprāt. Kad metās krēsla, barotava bija nokopta pa tīro. Jau tumsā uzliku krietnu ēdamkaroti tauku, lai no rīta, kamēr es vēl sūtu savā migā, putniņi pēc aukstās nakts varētu uzņemt kādas stiprākas kalorijas. Kad no rīta piegāju pie loga, barotavā atkal turpinājās vakardienas gadatirgus. Ir interesanti pavērot, cik gan tie putneļi ir dažādi. Viskareivīgākās ir Lielās zīlītes. Viņas visu laiku plēšas savā starpā un tāpēc neko daudz pagrābt nepaspēj, bet kā par brūnumu pie tauku ņukas kautiņš nenotiek. Ir brīži, kad pie taukiem vienlaicīgi barojas trīs vai pat četras zīlītes. Pie maizes tā nav nekad. Reizēm uz barotavu atlido arī kāda Zilzīlīte. Tā pēc auguma ir mazāka, un liekas, ka viņai izredžu nu nav nekādu. Bet nekā! Viņa ir daudz nosvērtāka un no lielajām neko pārāk nebaidās. Pagaida, paskatās un kad tiek klāt, tad saēdas uzreiz labi dūšīgi, kamēr lielās konkurentes viņu nav ievērojušas. Regulārs viesis te ir arī Dzilnītis. Tas, protams, izdzenā visus konkurentus un vienā rāvienā piestūķē pilnu knābi un varbūt arī māgu. Bet cik tur tā labuma! Savākto barību viņš aiznes un noslēpj kaut kur aiz koka mizas, bet to jau zina gan zīlītes, gan Mizložņas, kas to slēptuvi atrod un iztukšo. Nu, tauki gan laikam paliek pašam māgā. Tie tad nu ir mani galvenie ciemiņi, bet būtu grēks nepieminēt vēl divus putnus, kuri gan uz barotavu nelido, bet tomēr to uzmanīgi novēro. Pirmās ir vārnas. Es viņas reizēm pacienāju ar zivu iekšām, kādu ādiņu vai gaļas atgriezumu. To visu es nosviežu lejā zem loga, un viņas to zina un visu rūpīgi savāc. Pie viena viņas uzlasa visas barības druskas, kas nobirst no zīlīšu “dzīru galda” . Un visu beidzot – lielākās nekauņas žagatas. Viņas sēž kāda tuvējā koka zaros un seko, kas notiek barotavā. Kad zīlītei patrāpījies kāds lielāks kumoss un viņa to nes uz cerīņkrūmu, žagata metas virsū un piespiež to zīlīti savu laupījumu izmest, Un tad to savāc. Kamēr es to rakstu, uz barotavu ir atlidojis kāds retāks viesis, un tas ir Latvijā mazāk izplatītais Vidējais dzenis, kas te vienu rīt man neļāva gulēt. Šim “smagsvaram” te pretinieku nav, tāpēc viņš ēd ilgi un pamatīgi, un tad aizlido, kā saka, arivederči – līdz nākošajai reizei. Jā, un tad vēl mani pēdējie ciemiņi, un tie ir Lauku un Mājas zvirbuļi. Tie nu gan ir vieni miera mikas! Viņi ierodas bariņā, okupē visu barotavu un par zīlīšu protestiem neliekas ne zinis. Ja kāda zīlīte mēģina tuvoties, zvirbulis tikai pavicina savu masīvo knābi un knābā tālāk. Kā Lauku un Mājas zvirbuļi satiek savā starpā, sīkāku novērojumu man nav, bet liekas, ka viņu attiecības ir visai atturīgas. Bet par to nākamreiz.