Ceļs uz Riežupes tiltu

Turpinājums.

Kad bikses ir kājās un ir ieturētas vieglas brokastis, es varu doties ceļā. Nekādi dižie plāni man nav paredzēti. Vienkārši gribu aizčāpot līdz Riežupes tiltam un aplūkot, kā jūtas tā jaunā laipa, par kuru es savā laikā izteicos visai skeptiski. Mežā iet man nav plānots, tāpēc kājās uzvelku vieglas un ērtas “pilsētas” tupeles, plecā fotoaparāts un spieķis rokā. Un eju. Jau pēc pirmajiem 200 metriem saprotu savu kļūdu. Ceļš uz Riežupes tiltu pašlaik skaitās it kā “ārpus likuma”, un to kaisīt nevienam pat nenāk prātā, jo tā sākumā dižojas zīme ‘Iebraukt aizliegts”. Mans nelaiķa Aivars savā laikā mēdza teikt, ka “Maņģene nav Latvija”, un to pašu es varu teikt, ka arī Mežvalde nav Latvija. Nu kur vēl citur jūs varat atrast zīmi “Iebraukt aizliegts”, kurai garām ikdienas brauc atpūtnieku limuzīni, un nevienam pat prātā nenāk kādu par to sodīt. Tā viņi brauc. Pirms tilta ceļa paplašinājumā noliek savu vāģi , pa veco pussagruvušo tiltu pāriet pāri upei un viņā krastā kādā jaukā atpūtas laukumā rīko savus piknikus. Pēc tam kājām atgriežas pie mašīnas un atkal brauc pa šo aizliegto ceļu atpakaļ. . Es esmu kājinieks, un man neviens neko nevar aizliegt, bet, lūk, šis mašīnu riteņu nogludinātais ceļš mani padara par slidotāju vai bobslejistu. Labi, ka man ir spieķis, jo ar tā palīdzību es ar zināmu piesardzību varu aiziet gan šurp, gan turp, bet vispār jau būtu bijis gudrāk uzvilkt kājās zābakus ar spēcīgāku protektoru. Bet tas nu ir nokavēts. Pirms pāris dienām uznāca tāds slapjš un lipīgs putenis, ka piedzina ar sniegu ne tikai priedes un egles, bet arī vissmalkākos krūmiņus. Pēc tam uznāca šis vieglais saliņš, sniegs piesala pie zariem, un nu mežs stāv savā ziemas rotā gluži kā iekonservēts. Tu vari kustināt zarus cik tīk, bet uz galvas vai aiz apkakles nekas nekrīt. Un tā, lūk, es laimīgi esmu nošļūcis no kalna lejā un varu apskatīt gan savu mīļo veco tiltu, gan tam blakus uzbūvēto laipu. Viss ir noticis tā, kā es jau biju paredzējis. To dēļu slīpni kāds ir mēģinājis noslaucīt, bet tomēr pa vidu ir palikusi tāda kā āža mugura, pa kuru varētu jauki nobraukt uz dibena, ja vien lejā negaidītu melnā un ledainā Riežupes straume. Sākumā jau it kā gribēju pa to slīpni nokāpt lejā, bet veselais saprāts ņēma virsroku un arī atpakaļ es rāmi vien pārgāju pa veco tiltu. Bet kur tad piesnigušais mežs ar saviem jaukumiem? –jūs jautāsiet. Jā,ir gan mežs, gan jaukumi, tikai šoreiz par to patīksmināties iznāca mazāk, jo visu laiku nācās uzmanīties no paslīdēšanas. Bet nekas, ne jau nu tik vien kā šis spoguļgludais nelegālais ceļš ir vienīgais apskates objekts. Jau rīt vai parīt aiziešu uz kādu citu jauku vietiņu un varbūt vismaz vēl pāris dienas šo jauko un biklo ziemu pārāk bargi nelamāšu, jo, kā jau teicu sākumā, vīrieša naids arvien ir īslaicīgs un skaistuma priekšā piekāpjas gandrīz vienmēr.