putnu barotava

Otrdien, 4. novembrī.

Saka, ka sievietes mīlestība esot stiprāka par vīrieša mīlestību. Var jau būt, par to es nestrīdos. Bet ka vīrieša naids ir maigāks un īslaicīgāks par sievietes naidu, to gan es droši varu apgalvot. Lūk, vēl vakar es no sirds nopulgoju ziemu, bet šodien – kauns pat teikt – pārnācu mājās ar priekpilnu sirdi. Jo diena sākās brīnišķīgi. Savu Jotulu vakar biju sakurinājis siltu jo siltu, tāpēc šorīt pamodos ar tādu kā pabeigtības sajūtu sirdī. Brīdi gulēju un domāju, kā rīkoties tālāk – celties augšā vai vēl mazliet pavārtīties. Un te pēkšņi dzirdu aiz loga: dun,dun,dun! Kas ta nu?! Vai tiešām kāda brūte mēģina pie manis ielauzties pa logu?! Aizspēru visas segas un tāpat vien bez biksēm pieskrēju pie loga. Un, ak Kungs, ko es redzu! Uz manas putnu barotavas uzlaidies dižraibais dzenis un knābā nost manu putnu barotavu! Es saprotu, ka uz auzu pārslām viņi nav tik diži kāri kā, teiksim , zvirbuļi, un ka viņiem labāk garšo kāds speķa gabals, bet, mīļais cilvēk! - vai tad tāpēc būtu uzreiz jāposta nost barotava? Padzinu prom un ielīdu atpakaļ migā. Bet pēc laiciņa atkal tāds maigāks dindindindindin! Atkal ceļos augšā un redzu, ka tas ir dzilnītis, bet barotava ta tukša kā izlaizīta. Nu ko lai dara ar tiem rakariem! Atplēsu jaunu auzupārslu paku un uzbēru pāris saujas. Nepagāja ne piecas minūtes, kad ap to barotavu saradās vesels tirgus. Tās zīlītes ir dumjas! Viņas visu laiku plēšas savā starpā un neko daudz nedabū ieēst – paķer vienu pārsliņu un aizlaižas. Kad atlido dzilnītis, tas ar savu aso un garo knābi pavicina uz visām pusēm, un zīlītes ir prom. Nu kā prom? Nu ne jau pilnīgi prom , bet pieklājīgā attālumā, lai izdevīgā brīdī piekluptu pie barības. Bet dzilnītis mierīgi un metodiski piestūķē savu māgu ar barību un tad laižas uz kādu osi vai kļavu, lai savu laupījumu noslēptu aiz mizas nebaltām dienām. Un pēc brīža atkal ir klāt. Bet zvirbuļi ir lielākie miera mikas. Viņi ne ar vienu nestrīdas un neko nedala. Viņi vienkārši atlido bariņā un ēd kā savās mājās, un zīlītes no viņiem baidās. Tāda te nu ir tā putnu hierarhija, un tā šis tirgus velkas līdz pat vakara krēslai’

Un tad man ir laiks vilkt bikses kājās un iet uz mežu, bet kā man tur gāja, pastāstīšu citreiz.