nāks ziema...

Novembris šogad bija brīnišķīgs – viss kā viena diena. Kluss, mierīgs, gan drēgns un bez saules, tak tomēr bez sala un bezjēdzīgiem negaisiem. Katru rītu es esmu gājis pie loga un ar bailēm skatījies, vai tik nebūs kas nejauks. Bet nē – viss bija savās vietās. Un tikai pēdējā mēneša dienā uzsniga pirmais sniegs. Es to uzņēmu stoiciskā mierā kā kādu nenovēršamu ļaunumu un vienīgais ko izdarīju – atnesu mājās lielāku klēpi ar sausu bērza malku.

Es jau ne reizi vien esmu teicis, ka esmu izteikts siltummīlis. Es neciešu aukstumu nevienā no tā izpausmēm. Kad tuvojas ziema, es vienkārši saraujos čokurā un gaidu, kad šī Dieva kļūda beigsies. Reizēm, kad mežā sasnidzis sniegs, es silti saģērbjos un eju pastaigāties pa kādu vientuļāku taku un izliekos, ka man tas patīk. Kaimiņi skatās uz mani un ar viegli slēptu skaudību saka, ka es nu gan esot īsts dabasmīlis. Ha! Ne vella! Es vienkārši izlūkoju savu ienaidnieku no iekšpuses. Es paņemu fotoaparātu un uzknipsēju dažas jaukas bildes. Un jūs domājat, ka es jūsmoju par šo piesnigušo un nosalušo mežu? Ta nē, jel! Tas ir tas pats kas nofočēt kādu kailāk ģērbtu staiguli un parādīt cilvēkiem, sak, redz, cik viņa vilinoši skaista, bet iekšā sirds vietā viņai tak ledus gabals! Kad sāk snigt, es to uzņemu ar ļaunu prieku; un jo vairāk sniega, jo labāk. Un jo lielāks sals, arī jo labāk. Jo es zinu, ka nāks pavasaris, sniega kupenas pārvērtīsies čalojošās tērcītēs, tās sakries uz Ventu un Riežupi, un tad sāksies palu laiks, un tad drīz vien uzziedēs vizbuļi, un tie būs mani svētki. Un to es arī gaidu, satinies siltā ziemas kažokā. Lūk, tāds viltnieks es esmu!