Riežupes rumba 2012

Novembris šogad ir tāds neparasti maigs. Kad kokiem beidzot nokrita lapas, varēja jau gaidīt arī kādu salu vai vismaz sniegu. Bet nekā. Visu laiku apmācies, reizēm uzsmidzina kāds sīks lietutiņš, bet laukā termometrs tā vien rāda plus-mīnus 5-6 grādi. Šodien kā par brīnumu laiks ir izcili jauks, un saulīte ripo pa zemes virsu. Būtu grēks tādā laikā sēdēt mājās. Nolēmu aiziet līdz Riežupes rumbai, kur jau ūja, cik sen nebiju bijis. Tagad, kad otrā krastā iemājojis tas privātais, uz turieni tā īsti vairs nevelk, bet no otras puses – vai nu tas vien tur ir ko redzēt! Uzvelku kājās gumijzābakus, spieķis rokā, uz pleca fotoaparāts un – uz priekšu! Garām bijušajai mežniecībai līdz bebru dambim faktiski nav pat ko redzēt, jo tur viss pa vecam. Dambi bebri ir tik kapitāli nosprostojuši, ka pa grāvi vairs netek pat niecīga urdziņa. Un tas nozīmē, ka mans ūdenskritumiņš pārtiek tikai no lauku ūdeņiem un ir pavisam izsīcis, kaut arī Riežupē ūdens pietiek atliektiem galiem. Protams, to es neredzu, bet tikai domāju. Bet redzu to ceļu, kas ved uz Riežupi. Izcirtums kreisajā pusē ir bagātīgi aizaudzis ar jauniem bērziņiem un tādām pašām eglītēm pa vidu. Saimnieks šo platību ir pamatīgi iztīrījis. Žagari izklaidus guļ visā platībā tā, ka iziet cauri nav ne mazāko iespēju, bet no otras puses – kam gan tur ir jāiet?! Paies gadi, un te būs lieliska izejviela Latvijas finierim, bet pagaidām lai aug neviena netraucēti! Šo ceļu kaut cik kārtībā uztur tad dīvainis no Rumbeniekiem, kurš pirms dažiem gadiem visus vējgāzes izlauztos kokus (un ne tikai) sastrādāja malkā pēc padomju laika standartiem: metru garos klučos un šķilās, un to visu sakrāva 1,10 m augstās grēdās ar aprēķinu, ka tad, kad malkas sāks trūkt, viņš to pārdos par bargu naudu . Ar to pārdošanu laika jau tā ir kā ir, jo vienu daļu viņš aizveda ar ķerru, metot kādus 3-4 km lielu līkumu, jo pāri Riežupei tikt nevar un nav jau arī ceļa, kā aizbraukt. Bet kaut ko viņš tomēr ir aizvedis arī ar traktoru. Lai viņam veicas!

Pie šīs viņa cirsmas ceļš beidzas, un uz Riežupi ved tikai laba sen iemīta taka, kuru arī tagad izmanto tikai retais, jo pāri Riežupei laipas vairs nav. Tā no kalna teciņus vien nonācu līdz Riežupei. Un tur taciņa beidzas tieši ūdenī. Tā, lūk. Esmu atnācis, un tālāk nav kur iet. Nu ko, sameklēju to pašu vecveco taku pa stāvo krastu un, žākstīdamies pāri kritalām, atradu vecu ceļu, kas ved lejā uz rumbu. Tālāk atradu kādu jau tīri jaunu ceļu, pa kuru vesta malka, un tā beidzot nokāpu līdz pašai rumbai. Prieks bija redzēt, ka te kāds bija saimniekojis ar īstu lietpratēja roku. Krūmi bija izcirsti tieši tik daudz, lai varētu cilvēcīgi paiet un tikpat cilvēcīgi papriecāties par rumbu. Bet skats bija nu taisni vai neatkārtojams: spožā saule izgaismoja gan mežu un stāvos upes krastus, gan arī pašu Riežupi, kura laistījās visās krāsās sākot ar tumši zilo un beidzo ar spilgti dzelteno. Kad biju gana iztīksminājies par šajā pelēkajā mēnesī jau gandrīz vai aizmirstajām krāsām, bija jāizlemj tālakais maršruts. Visvieglāk, protams, būtu iet pa to pašu taku atpakaļ un tad trausties atpakaļ pa stāvo kalnu uz māju pusi. Es izvēlējos citu ceļu. Izspraucos cauri priedīšu jaunaudzei, kura arī bija itin prasmīgi izretināta, sameklēju kādu tikko redzamu taku un pa pļavas malu gāju vien uz priekšu šosejas virzienā, jo priekšā jau vīdēja elektrības līnija, un tur tad arī bija Veldzes rumba. Kā zinām, lejā, cauri krūmu biežņai redzams vecais kaļķu ceplis ar vīna rūpnīcas drupām. Kādreiz tālajos padomju laikos te ražoja tik populāro “bērnu šampānieti” “Dzirkstošā veldze”.. No šīs vietas pa upes pretējo krastu uz rumbu ved samērā ērts ceļš, bet šeit to var redzēt tikai iztālēm. Nu nekas, lielajā sakaltušajā zālē atrodu kādu tikko samanāmu taku un dodos uz priekšu. Turpat pāri laukam stāv visas apkārtnes populārākas mājas, kurām gan es negribu un arī neesmu gribējis tuvoties. Savā laikā Mežvaldes žūpas, manu Aivaru ieskaitot, uz turieni gāja pēc ļoti kvalitatīvas “ļūļas”. Aivaram es to stingri aizliedzu: nu tik stngri, ka bija jāizšķiras, ļūļa vai es . Viņš palika manā pusē un pārgāja uz alu “Apinītis 700”. Arī no šitā draņķa es būtu viņu atradinājis, bet viņš mani piekrāpa – viņš nomira… Vai tā lūļa ir dabūjama arī šodien, es nezinu, jo šī lieta mani nu galīgi neinteresē. Vairāk mani interesēja kāds krancis, kurš, pa augsto kūlu kuldamies, skrēja mani riet. Paldies Dievam viņam pakaļ atskrēja kāds puiškans un jau pa lielu gabalu sauca man labdien. Tā bija zīme, ka ienaidnieku te nav, un es mierīgi stampāju veco kūlu, pa laikam pārvarēdams kādu ūdeņainu liekņu, līdz beidzot sasniedzu to jau pieminēto elektrības līniju un tad droši devos pa stāvo krastu lejā, lai apskatītu savu otro apskates objektu. Jāsaka, ka oficiāli Veldzes rumba ir par 10 cm augstāka par Riežupes māsu un ir arī mežonīgāka, kaut arī nav tik gleznaina .Bet vienalga, bija jauki. Tālāk jau atlika tikai izbrist līdz šosejai, lai pa to nosoļotu tos nieka pāris kilometrus līdz mājām.

Nu ko, gājiens bija jauks un vecu patīkamu pārpilns, ja neskaita tādu necilu faktu, ka, lauzdamies cauri kūlas sienai, sastaipīju savu veselo kāju un nu jau ir grūti pat uzstiept pa trepēm malku, jo esmu klibs uz abām kājām. Bet nekas, man ir ar šņabi aplieti zemes tauki . Sarīvēju ar to savu kārno pakaļu un sarīvēšu vēl, un ja ne rīt, tad parīt būšu gatavs jaunām ekspedīcijām.