Riežupes nedarbi

Šinīs dienās saņēmu dūšu un izgāju tādā it kā nelielā pastaigā. To „it kā” es saku tāpēc, ka tā izvērtās par sen nebijušu emociju avotu. Biju domājis lēnām aizčāpot līdz vecajam tiltam, bet tad nolēmu labāk nokāpt lejā līdz Sipu laipām, jo sen tur nebiju bijis. Upē ūdens līmenis ir pakāpies, un tad bija interesanti apskatīties, kādas blēņas Riežupe atkal pastrādājusi. Un bija ar ko redzēt! Visu to milzīgo koku gūzmu straume bija izstiepusi garu jo garu, bet aizskalot tomēr nebija spējusi. Vecās laipas gals tā arī palicis labajā krastā, bet tālāk upes vidū uz tās sagāzti vecvecie nomelnējušie koku gabali. No kreisā krasta izskalots viens pamatīgs alksnis, un tā galotne stingri ieķīlējusies upes vidū nogrimušās laipas galā, un straume nemitīgi grauž izgāztā alkšņa celmu. Bet kādu gabalu uz leju starp stāvajiem krastiem uzslieta jauna laipa, tik pat viegla un skaista kā iepriekšējā. Pārgāju pāri, pamēģināju pašūpot, bet meistari savu darbu ir pratuši labi – iešana ir viegla un ērta. Ir tikai viens „bet”: priekšā ziema un pavasara pali, un es neticu, ka straume arī to neizskalos. Bet ko nu par to, tas viss vēl priekšā. Reiz jau tik ērti biju pārgājis, nolēmu papētīt jau sen pamesto Dabas taku. Un jutos patīkami pārsteigts: taka bija lieliski iztīrīta un tik plata, ka pa to varētu izbraukt pat kāds džips. Ko tad vēl – droši uz priekšu! Tomēr izrādījās, ka mani prieki ir stipri pāragri. Ne jau nu Dabas parka saimnieki par to bija parūpējušies! Šo ceļa posmu bija iztīrījuši laipas celtnieki, lai varētu nogādāt lejā būvmateriālus. Bet tālāk mani gaidīja īsta elle. Kritalas veselām kaudzēm un pa starpām gadu gaitā saaugušie brikšņi. Pa šo taku tiku gājis desmitiem reižu un ar visu to tikai ar grūtībām atradu kaut jel kādas takas pēdas un satrunējušo tiltiņu paliekas. Līdz Sudraba ozolam bija jālaužas cauri īstiem džungļiem. Pie ozola, kur kādreiz bija jauka atpūtas vieta, palicis tikai ozola stabs ar uzrakstu, kas tas ir par ozolu un sadēdējis ozolkoka sēdeklis. Tālākais ceļš bija vienkārši pazudis, un es gāju tikai intuīcijas vadīts. Beidzot nonācu pie pēdējās gravas, aiz kuras sākās jau labi pazīstamā taciņa uz tiltu. Izrādījās, ka jaunās laipas celtnieki bija nedaudz pastrādājuši un Mežvaldes pusē iesākuši būvēt kāpnes. Tas, protams, ir labi, bet tā slīpne Maņģenes pusē tāda arī palikusi, un jau pēc pirmā sniega tā pārvērtīsies par slīdkalniņu, pa kuru neviens prātīgs cilvēks gan neies. Jau iepriekšējā reizē, kad tur vēl darbojās celtnieki, es viņiem to tā arī pateicu, bet atbilde bija visai interesanta, sak, kad mēs tam vecajam tiltam izņemsim vienu posmu, tad būs vien jāiet. Var jau būt, ka tā arī notiks, bet to trako vidū manis gan nebūs. Atliek tikai cerēt, ka pavasara pali šo dižbūvi aizskalos, un tad sāksies viss no jauna.