Zobu protēzes un Mellā Kolka

Vakardiena beidzās ne visai rožainā gaisotnē, jo atklājās, ka man ir aizlauzta zobu protēze. Atteicos no jebkuras ēšanas un samierinājos ar alu vien, bet pa nakti to protēzi vispār izņēmu un noliku uz naktsskapīša. Šorīt, padzēris pliku kafiju, laidos uz Kuldīgu pie zobu tehniķiem. Man patrāpījās kāda visai štremma dāma, kura vispirms paziņoja, ka tik smukam vīrietim kā man nu gan būtu kauns staigāt bez zobiem! Man vajagot salikt porcelāna zobus. Uz to es viņai uzdevu divus jautājumus. Pirmais: cik tie porcelāna zobi maksās un kādos parādos man būs jāiekrīt pie manas 190 latu pensijas. Uz to viņa man atbildēja, ka es to protēzi jau esot līmējis ar kaut kādu neriktīgu līmi, tāpēc būšot vien jātaisa jauna. Dievs ir mans liecinieks, ka es pats tur neko neesmu darījis un tā arī pateicu, ka pirms gadiem septiņiem to protēzi man līmēja viņas pašas kolēģes šajā pašā kabinetā. Bet ja nu viņa ir gatava taisīt man jaunu protēzi, tad es gan gribētu zināt, kādas būs garantijas. Jo raugi, mana sieva un trīs manas kaimiņienes mākslīgos zobus lika tepat Kuldīgā, un tagad visas četras zobus mutē ieliek tikai ejot laukā cilvēkos, bet ēdot, guļot un citā laikā to tura ūdens glāzē. Tad viņa kļuva visai nevaļīga un teica, lai es pēc tiem zobiem atnākot pēc vieniem dienā. Tas nozīmē, ka manā rīcībā bija veselas trīsarpus stundas brīva laika, bet diena tik jauka un saulaina, ka prāts tā vien nesās uz jauniem varoņdarbiem. Lieki būtu teikt, ka somā man bija arī fotoaparāts. Tāpēc nolēmu iet un apskatīt Mello Kolku, kur pavasara ziedonī un rudens zeltā Venta allaž izskatās īpaši skaista. Pārgājis pilsētas laukumu, negāju vis pa populāro Piltenes ielu, bet ieniru šauro un līkumoto ieliņu jūklī, kur nelielās vecās privātmājiņas ar sarkanajiem košumkrūmiem un dzeltenajām kļavām sniedza īstu veldzi manai ārstniecības iestāžu izkaltētajai dvēselei.