Ticot saviem sapņiem! 1. daļa

… Caur trolejbusa aizmugurējo logu, viņš viņu pavadīja ar laimes asarām acīs, cik ilgi vien viņu redzēja un domās pat līdz pašām viņas mājām.

Viņš dziļi sirdī juta, ka tā diena ir pienākusi, diena, ko viņš bija gaidījis visu savu dzīvi. Viņš viņu bija atradis un zināja, ka lemts būt kopā vienmēr, ka pienācis laiks. Ir pienācis mūsu laiks ...

Pa ceļam uz darbu, viņš iegriezās veikalā, vajadzēja kādu kārumu, ar ko naktī panašķoties. Nekāda normāla ēšana jau nevarēja būt, jo vēdarā dejoja taureņi, kājas trīcēja, sirds pusēja no laimes un mīlestības, jā, viņš viņā atkal bija iemīlējies un tā nopietni. Nevajadzēja vairs neko, tik vien kā daudz svaiga gaisa, viņas smaržu, kas atkal un atkal tika ieelpopta, jo viņš viņu juta tik ļoti spēcīgi, ka nekas cits vairs nelikās svarīgi. Izejot no veikala, tika konstatēts, ka pamatīgi gāž lietus, bet tas netraucēja ar smaidu sejā un pacilātības sajūtu doties tieši zem lielākā mākoņa un tā pamatīgi izlīt. Lietus deva viņam spēku, tas raisīja skaistas domas un veicināja atkal atriezties vakardienā un šodienā, atgriezties mīlas vetrā, kas turpināja plosīties ap viņu. Dejojot pa pilsētas peļķēm, viņš diezgan naski bija ticis līdz autobusa pieturai, pāris minūtes tur uzkavējies zem lietus, kas viņu turpināja mērcet, viņš sagaidīja savu autubusu un iekāpa tajā. Pa ceļam uz darbu, viņš viņai uzrakstīja īsziņu, viņa protams atbildēja. Tā nu visu vakaru viņi turpināja saraksti, par visu un neko, par lietām skaistām, par visu ko juta viņu sirsniņas. Nakts bija pienākusi ļoti ātri, viņi viens otram novēlēja arlabunakti un sarakste tika pārtraukta. Viņš visu nakti sapņoja ar vaļējām acīm, bija mazliet skumīgi, ka pēc tāda īpaša notikuma bija jādodas uz darbu, bet pienākums ir un paliek pienākums. Viņš iemiga uz rīta pusi, iemiga ar smaidu sejā.

No rīta pamostoties, viņš konstatēja, ka viņam ļoti sāp vaidziņi, tie sāpēja no smaidīšanas. Vēl mirklis kaut kur rīta domās un seja atkal viņam atplauka smaidā, jo domas nupat bija devušās pie savas sapņu meitenes, pie viņas, ko viņš bija gaidījis visu savu dzīvi. Viņš tā īsti nespēja noticēt tam, kas vakar bija noticis, pat telefons, kas bija pilns ar viņas īsziņām, viņam neļāva tā patiesi apzināties īstenības klātbūtni. Neraugoties ne uz ko, viņš jutās laimīgs, laimīgs, ka ir dzīvs, ka var elpot, ka domas dzīvoja pie viņas, viņš bija laimīgs, jo sirds juta, ka ir kāds, ko mīlēt tā tīri un patiesi, ka ir kāds pēc kā ilgoties, ka ir kāds, kas nozīmē visu, ka ir kāds, ko tu vēlies visvairāk par visu uz pasaules. Tā ir mīlestība tās visdziļākajā formā.

Nedēļa pagāja kā viena diena, bet dažubrīd šķita, ka laiks velkas kā tāds gliemezis pāri šosejai. Visu nedēļu viņi turpināja sarakstīties, viņi atzinās viens otram itvisā ko juta, bet neviens no viņiem neuzdrīkstējās pateikt tos trīs maģiskos vārdus, kas parasti izsaka visu. Jo vairāk viņi sarakstījās, jo vairāk viņš sāka šaubīties, šaubīties par to, vai viņš viņu maz ir pelnījis. Sarakstes laikā, atklājās daudz neticamu lietu, gan par laiku pirms trijiem gadiem, gan par dzīvi kā tādu. Viņiem bija ļoti daudz kopīgu interešu, viss, itin viss liecināja par to, ka viņi ir radīti, lai būtu kopā, lai viņi varētu radīt neaizmirstamu mīlestību. Bet viņš šad tad sāka šaubīties, viņš lēja asaras, jo nezināja ko iesākt. Reiz jau viņa tika pazaudēta un tā sajūta viņu nepameta. Ko darīt, viņš jautāja sev, bet atbildi rast nespēja. Tik kārtējā īsziņa no viņas, viņu atkal nolika uz ceļa, uz pareizā ceļa, kas veda uz laimes aleju mīlēstības pasaulē. Dienas gāja, sarakste turpinājās un šaubas lēnām izgaisa. Bija pagājušas aptuveni divas nedēļas, divas ļoti garas nedēļas, kas visu salika savās vietās, tas bija liels un grūts pārbaudes laiks viņiem abiem, lai saprastu, ko īsti viņi no dzīves vēlas. Viņš bija izlēmis, jā, viņš to zināja pavisam skaidri unpārliecināti, ka viņš vēlas ar viņu pavadīt visu savu atlikušo dzīvi un ļoti iespējams, ka visu mūžu vairāku dzīvju garumā.

Kādu vakaru, pēc divu nedēļu sarakstes, sēžot atkal darbā un raugoties zvaigžņotajās debesīs, viņš kaut ko ieraudzīja, lai kas tas arī bija, tas deva viņam jaunu domu, jaun enerģijas lādiņu, tas bija kā uzdevums viņam pašam. Tika ielikta doma, doma par saderināšanos. Tā doma viņam nelika vairs mieru, tā mulsināja viņu, tas bija lielākais pārbaudījums viņa dzīvē. Lai kur viņš ietu, lai ko viņš darītu, miera vairs nebija, bija jārīkojas. Viņš saprata, ka nu ir laiks paņemt no dzīves visu, ko tā dod. Jā, viņš īsti nebija pārliecināts par viņu, vai viņa tik pat ļoti to vēlas, vai viņa teiks to, ko viņš vēlas dzirdēt, bet viss, it viss katru dienu liecināja par to, ka tam ir pienācis laiks. Viņš redzēja visādas zīmes, sapņus, viņš vienkārši vairs tam nespēja pretoties un nemaz arī negribēja to darīt. Pāris dienas viņš veltīja tam, lai interneta tīmeklī sameklētu kādus atbilstošus variantus tam, ko viņš vēlējās iegādaties, viegli nebija, jo visur tika piedāvāts viens un tas pats, bet viņam vajadzēja ko ļoti īpašu, jo viņa viņam nozīmēja visu un bija vairāk kā īpaša. Gāja grūti, bet viņš ar savu neatlaidību atrada to, ko meklēja.

Šis rīts bija īpaš, jo bija jadodas uz pilsetu pēc noskatītā saderināšanās gredzentiņa. Ierodoties internetā norādītajā adresē, viņš bija mazliet pārsteigts, veikaliņš tāds pavisam mazs, necils un vēl piedevām durvis ciet. Ko nu? Paradījās uztraukums un rokas mazliet sāka trīcēt, nu kā tad tā, tik daudz pūļu, tik daudz visa kā un beigās še tev. Bet pag, redz kur zvana poga pie durvīm, laikam ir vēts piespiest. Tā arī vņš izdarīja un jau pēc mirkļa viņam durvis atvēra sieviete un jautāja, ko jaunais cilvēks vēloties. Viņš atbildēja ar nelielu uztraukumu balsī, ka viņiem esot gredzentiņš, ko viņš ļoti vēlētos iegādaties, tāds ļoti skaits un īpašs. Sieviete mirkli apdomājās, kad viņš bija raksturojis gredzentiņu un mazliet skumīgi atbildēja, ka tieši tāda vairs diemžēl neesot, bet ja puisis vēloties ir iespēja pasūtīt. Viņš protams saskāba un seju pārņēma skumjas. Sieviete to redzot, piedāvāja apskatīt citus variantus, visi esot uz doto brīdi tikai vienā variantā un katram tikai viens izmērs, jo tie visi esot meistara roku darbs, meistars gatavojot tos pēc kaut kādiem vien viņam zināmiem principiem. Viņš pasmaidīja un teica, kādēļ gan ne, vairs jau zaudēt neesot ko. Sieviete aizgāja aiz letes, paņēma atslēdziņu un atslēdza vitrīnu, izvilka divas paletes ar meistara gatavotajiem gredzentiņiem. Viņš pārlaida acis pirmajai paletei un teica, ka to varot likt vietā, nekā piemērota neesot. Tad tika apskatīta otrā palete un acis viņam pēkšņi iemirdzējās, jo viņš ieraudzīja gredzentiņu, ko bija meklējis, tas bija nedaudz savādāks kā interneta vidē nolūkotais, bet tūkstoš reižu labāks un skaistāks. Viņš jautāja pārdevējai, vai drīkst paņemt rokā un kāds esot gredzentiņa izmērs. Pārdevēja pateica izmēru un teica, lai droši ņemot rokās un aplūkojot. Īstenībā, jau viņam nebija ne mazākās saprašanas, kāds izmērs īsti ir vajadzīgs, bet tas nekas, ja nederēs, tad varēs griezties kādā darbnīcā un izlabot izmēru. Kad viņš gredzentiņu bija nopētījis no visām pusēm un pielaikojis uz sava mazā pirkstiņa, viņš apvaicajās par cenu. Jā, tas ir nedaudz vairāk kā biju rēķinājies, bet es ņemu, viņa to ir pelnījusi. Nez, ko viņa par visu šito teiks, kāda būs reakcija, vai viņa spēs atbildēt ar jā, viņam galvā šaudījās dažnedažādas domas, bet lēmums bija pieņemts un viss pārējais jau bija dzīves sīkums. Samaksājot par pirkumu un mazliet parunājot ar pārdevēju par tehniskiem jautājumiem, viņš atplauka dziļā, sirsnīgā un patiesā smaidā. Viņš pateicās pārdevējai, novēlēja veiksmi biznesā un devās ārā pa durvīm ar tikko iegādāto mazo brīnumgredzentiņu. Pārdevēja smaidot viņam novēlēja, lai veicoties un lai kādreiz atgriežoties nu jau pēc diviem laulību gredzeniem. Tas viņu tikai uzmundrināja. Nu jau ar gredzentiņu kabatā, viņš devās uz pieturu, lai dotos atkal uz darbu. Viņš sēdēja pieturā un staroja tikpat spoži kā saulīte, kas viņu tobrīd sildīja. Itkā iekšēji viņš mazliet uztraucās, bet tas bija tikai normāli, jo kas tāds dzīvē tika piedzīvots pirmo reizi. Viņš aizsmēķēja cigareti, ielika austiņas ausīs, lai baudītu kādu jauku mūziku un aizmirsās uz brīdi, viņš nodevās domu un sapņu lidojumam, viņš sajuta, ka viss būs tieši tā, kā tam jābūt, savādak tak nevar nemaz būt. Ja reiz tas ir sapnis, tad lai tas ir tik skaits, ka tam neviens nespēj noticēt.

Braucot ar sabiedrisko transportu atpakaļ uz pilsētas centru, viņš viņai nosūtīja īsziņu, kurā rakstīja, ka esot sagādājis tādu kā pārsteigumu. Viņš bija patiesi laimīgs, jo juta, ka sirsniņair saņēmusi to, ko vēlas. Vēl tikai nieka nedēļa palikusi un viņi atkal būs kopā, būs kopā, lai rastu apliecinajumu notikušajam un jūtām, kuras tika atklātas sarakstes laikā.

Nedēļa gāja lēni un gausi, brīžiem laiks lidoja vēja spārniem un viņš nespēja neparko citu domāt kā par savu mīļoto meiteni. Viņš pa šo nedēļu galvā rakstīja un pārrakstīja scenāriju laimīgākajai svētdienai, dienai, kas pārvētīs viņu abu turpmākās dzīves līdz nepazīšanai. Bet jo tuvāk nāca svētlaimes mirklis, jo lielāks uztraukums valdīja. Bija vēl jāiegādā viņai dāvana vārda dienā un tas jau bija labi, jo tas varētu palīdzēt svētdien visu sakārtot savās vietās, būtu laiks nomierināties, savest pēdējā brīdī domas kārtībā un vispār, vajag mīļoto iepriecināt pirms šokējošā un negaidītā notikuma.

Svētdienas rīts, agrs jo agrs, aizvadītā diennakts pavadīta darbā un kā likums miegs naktī ne īpaši labi nāca. Bet tas viss bija dzīves sīkums. Viņš uzvarīja rīta kafiju, aizsmēķēja cigareti un pārdomāja, kas vēl pērkams un kas darāms līdz pusdienslaikam. Tā, viss, jādodas uz autubusu un jābrauc mājās, bet pa ceļam jāiegriežās tirgū, jānopērk ziedi un dārzeņi.

Tik tālu nu esam, viņš pie sevis nodomāja, kad dārzeņi un ziedi tika nopirkti. Viņam rokās bija trīs dažādu krāsu gerberas, tas kā pielikums vārda dienas dāvanai un vēl viena roze, tas īpašajam brīdim. Viņš bija izdomājis, ka gredzentiņu varētu ielikt pašā rozes viducītī, tā varētu būt baigi feini.

Sagaidot savu transportu un aizbraucot līdz mājām, viņš vēl pa ceļam iegāja veikalā pēc kāda kāruma, mazliet gaļiņas, ko pievienot salātiem un protams ka vajadzēja vīnu, ko iedzert pie vakariņām. Tā, tas tākā būtu, vēl vajadzētu kādu šampanieti, viņš nodomāja un devās pie cita plaukta, kur tie stāvēja. Izvēloties vēl nebaudītu marku, viņš devās uz kasi un norēķinājās par pirkumu, tad to visu salicis iepirkumu maisiņā, devās uz majām gatavaot ēst un gatavoties mirklim neaizmirstamajam.

Darbiņi un ēst gatavošana viņam veicās diezgan raiti. Viss tika izdarīts daudz ātrāk kā bija plānots. Ēst bija pagatavots, galds uzklāts, istaba bija savesta kārtībā, sveces sagatavotas, kārumi ar nolikti uz galdiņa pie dīvana, lielos vilcienos viss bija pa perfekto. Tagad varēja doties uz dušu, dzīt bārdu un pārģēbties. Darīts, nu vēl var paniekoties internetā.

Laiks ritēja un bija pienācis brīdis, kad dators bija jāslēdz laukā, jāiededz virtuvē un istabā kāda svece un jādodas viņai pretim. Viņš saģērbās, paņēma gerberas un devās viņu sagaidīt. Sagaidījis tuvojošos transportu viņš izgaiņāja pēdējos uztraukuma mākoņus, ievilka svaigu gaisu pilnu krūti un plati sāka smaidīt, jo redzēja, kā viņa izkāpj no transporta. Viņi satikās, pēc trīs garām un mokošām nedēļām, viņi abi staroja aiz prieka un laimes, viņi apskāvās un saskūpstījās, viņš viņai dāvāja gerberas un vēl vienu kaislīgu skūpstu, tad viņš viņu paņēma pie rokas un abi devās uz mājām. Tā smaidot un sirsniņām gavilējot, viņi pļāpādami par šo un to atnāca mājās. Viņš viņai palīdzēja novilkt jaciņu, pakāra to drēbju skapī un aicināja istabā. Viņš paņēma dāvanu un apsveica viņu aizvadītajā vārda dienā, viņa plati un sirsnīgi pasmaidīja un pateicās, vēl paspēja piebilst, ka nevajadzēja tak, bet viņš izlikās to nedzirdam un atbildēja ar smaidu un ciešu jo ciešu apskāvienu. Viņš uzlika mūziku un devās uz virtuvi gatavot kafiju. Tas tika paveikts un pa ceļam uz istabu viņas krūzītē viņš iebēra krietnu šķipsniņu ar savu mīlestību, īpašā kafija mīļotajai meitenei, tā viņš pie sevis nodomāja un ar smaidu sejā ienāca istabā. Viņi iekārtojās uz dīvāna, skatījās viens otram acīs, mazliet sarka viņš un ļoti mulsa viņa, bet tas viņiem ne nieka netraucēja. Viņa apskatījās dāvanu, viņai ļoti patika un kā pateicību viņa viņu kvēli noskūpstīja. Tā nu sarunādamies un daloties pozitīvajās emocijās, viņi baudīja kopā būšanas priekus. Viņa kaut kā apvaicajās, kas tas par pērsteigumu ko viņš esot sagādājis, bet viņš tik pasmaidīja un noteica, ka visam savs laiks. Bija pagājis krietns laiciņš, viņš apjautājās, vai viņa nevēloties paēst un iedzert vīnu, viņa piekrītoši pasmaidīja un abi devās uz virtuvi. Viņa vēl platāk pasmaidīja, kad ienāca virtuvē, jo bija pārsteigta, ka viņš ir tik rūpīgi gatavojies šim brīnišķajam brīdim.

Tā nu viņi virtuvē pavadīja dažas stundiņas, ēda, pļāpāja, dzēra vīnu un baudīja jauko un skaisto divvientulību. Vīns izbeidzās un viņš viņai kautkā netīšām piedāvāja šampanieti. Tev ir šampanietis, viņa pārsteigta jautāja, jā, kautkā netīšām nopirkās, vēlies, viņš viņai jautāja smaidīdams, viņa smaidot piekrita. Viņš aizgāja uz istabu, iededza visas sveces un sgatavojās, jo juta, ka nu ir laiks.

Atgriežoties virtuvē, viņš izņēma no ledusskapja šampanieša pudeli, paņēma glāzes un aicināja viņu doties uz istabu. Viņa tik dievīgi skaisti smaidīja un tas viņu vēl vairāk sāka uztraukt. Ieejot istabā, viņš viņai piedāvaja apsēsties uz dīvāna, pats tikmēr atvēra šampanieša pudeli un piepildīja glāzes ar to. Pasniedzot viņai glāzi, viņš ieminejās, ka aiziešot uz virtuvi, jo gaismu esot aizmirsis izslēgt, bet patiesībā tā tur apzināti tika atstāta ieslēgta. Ieejot virtuvē, viņš no skapīša izņēma glāzi, kurā atradās roze, tad no kabatas izņēma gredzentiņu un ielika to pašā rozes viducī, četras reizes visu apdomāja, saprata, ka vārdi paši atnāks pēdējā brīdī, ievilka mazliet drosmes krūtīs, nodzēsa gaismu un devās uz istabu. Viņš rozes ziedu turēja plaukstā, tā, lai viņa neredzētu uzreiz nedz ziedu, nedz gredzentiņu. Viņš piegāja pie mūzikas centra, ieslēdza kādu īpašu un skaistu dziesmu, piegāja pie viņas, ielūkojās dziļi acīs un nometās uz ceļiem viņas priekšā. Viņš bija gatavs un juta, ka viņa ar.

Viņš viņai turpināja lūkoties acīs, meklēja tādu kā mierinājumu, viņš bija uztraucies, nē, viņš bija zaudējis valodu no uztraukuma, jā, laime tā bija pilnīgākā, bet tomēr, kas tāds notiek tikai vienreiz dzīvē. Pieliekot pirkstu pie lūpām, viņš viņai teica, kuš, tikai nesaki neko. Domās viņš meklēja vārdus ar ko sākt, kā to peteikt, kā atzīties mīlestībā, kā lai to visu padara neaizmirstamu. Ar nedaudz trīcošu balsi, viņš izrunāja pirmos vārdus, viņš izlika sevi un savas jūtas kā uz paplātes, viegli jau nebija, bet viņš to izdarīja. Viņš atzinās viņai mīlestībā, izteicis tos trīs maģiskos vārdus „Es mīlu Tevi”, viņš ieturēja mazu pauzīti, jo redzēja, ka viņai acīs bija sariesušās asaras, ka viņa bija gatava raudāt no laimes un prieka, no mīlestības apliecinājuma, viņš juta, ka var pats asarās izplūst, tādēļ nedaudz pasmaidīja un turpināja izlikt savas jūtas viņas priekšā. Tik emocionāli un skaisti, tik patiesi, ar tādu atdevi un pilnu sirdi mīlestības, viņš viņu bildināja. Viņš atvēra plaukstu un viņas acīm tika atklāta sarkana roze ar gredzentiņu pašā rozes viducītī, viņas acis tajā brīdī iemirdzējās, sejiņa atplauka vēl neredzētā smaidā, viss bija tik debešķīgi skaisti un šķīsti. Viņš smagi nopūtās no svētlaimes sajutas un teica:”Vai nāksi pie manis par sievu?”, un viņam tajā brīdī nobira maza mazītiņa asara, viņa smaidīja un staroja, ne mirkli nedomādama viņa atbildēja:”Jā!”. Tajā brīdī arī viņa viņam atzinās mīlestībā, teica ka mīlot viņu ļoti, tas bija tik skaisti un patiesi, ne viena lieka vārda, tik emocijas viņu sejās, tās izteica visu.

Paņemot gredzentiņu rokās, viņš viņai jautāja vai drīkst un paņēma viņas roku, jā, drīkst, viņa smaidot un nedaudz uztraucoties atbildēja. Nu viņš sāka utraukties atkal, jo nezināja, vai gredzentiņš derēs, bet par to jau laikam pēc tam varēs domāt. Turot viņas maigo rociņu savā rokā, viņš lēnām slidināja gredzentiņu uz viņas zeltneša, tas apstājās pie otrā locītavas kauliņa, tajā brīdī, viņam mazliet sāka drebēt rokas, bet viņa tikai smaidīja,teica, ka vajagot samitrināt pirkstiņu, to viņš arī izdarīja, viņš noskūpstīja viņas zeltnesi ar lielu un sulīgu skūpstu. Ielūkojoties viņai acīs, viņš procedūru atkārtoja un šoreiz gredzentiņš uzslīdēja pirkstiņā līdz pašam galam bez jebkādas aizķeršanās.

Viņi tajā brīdī cieši jo cieši apskāvās, smaidīja kā tādas pavasara saulītes un sirsniņas līksmoja, bija svētki, tā diena, ko abi bija gaidījuši, tas mirklis patiesais un īstenais bija klāt. Sapnis tika piepildīts, viņu abu kopējais sapnis un zvaigznēs tajā brīdī tika ierakstīts, ka viņi tagad kopā būs mūžīgi mūžos. Apskāviens bija cieš jo cieš, pārpildīts ar gaišām domām un karstām jūtām, viņi ļāvās skūpstam garam un kaislīgam, atkal apskāvās un tādejādi apliecināja savas dziļākās un patiesākās jūtas. Skūpsts pēc skūpsta, apskāviens pēc apskāviena un smaids viņiem abiem sejā nepazuda ne uz brīdi. Viņš viņai apsēdās blakām uz dīvāna, saņēma viņas roku un abi raudzījās uz pirkstiņu, kuru rotāja nupat uzvilktais saderināšanās gredzentiņš. Viņš viņai iedeva šampanieša glāzi, paņēma savu un abi saskandināja un raugoties viens otram mirdzošajās acīs iedzēra malku. Nu jau uztraukums bija prom un varēja ko nopietnāku padomāt. Viņš glāstīja viņas roku un vaicāja, vai gredzentiņš nav par mazu, vai par lielu, vai viss esot labi, viņa protams tikai smaidīja un atbildēja, ka tas esot tieši laikā, ne par lielu, ne par mazu, der kā uzliets. Viņam tas patika, ka bija nopircis perfekto saderināšanās gredzentiņu.

Tā jau notiek, ja dara kaut ko no visas sirsniņas, pat tad, ja īsti nav par kaut ko pārliecības, tad rezultāts ir vairāk kā skaidrs, viss būs tieši tā kā tam jābūt.

Viņa viņam teica, ka gredzentiņš esot ļoti skaists, ka viņam esot laba gaume, paldies, viņš atbildēja un nedaudz samulsa un turpināja iekšēji līksmot. Tā kādu brīdi viņi baudīja svētlaimes mirkli, kas viņus pildīja un uzlādēja ar jaunām un pozitīvām vēl nebijušām sajutām. Varbūt ejam uzpīpēt, viņa apvaicājās un viņš protams piekrita. Paņemot šampanieti un glāzes viņi devās uz virtuvi. Tā nu pīpējot, dzerot šampanieti, priecājoties, satunājoties un baudot mīlestības pildīto gaisotni viņi pavadīja pāris stundiņas virtuvē. Viņa viņam atzinās, ka esot nojautusi, par viņa ieceri, bet tā īsti to nav varējusi pieņemt, bet sirsniņa uzreiz esot priekšā pateikusi, ka tā būs.

Viņi jutās no sirds svētlaimes pildīti, kā akmens no sirds bija novēlies, viss bija tik skaisti un nevainīgi, kā pasakā, kā tikko izsapņotā un piepildītā sapnī. Nez, vai kāds maz spēs tam visam noticēt, viņi abi smejoties nodomāja.

Jā, tas ir kā sapnis, kā brīnums vai pasaka, tas ir kā brīnums pasakainajā sapnī.

...turpinaajums sekos...

/frukc./