Ticot saviem sapņiem! 2. daļa ...turpinājums 1. daļai... Vakaram turpinoties, viņi pārcēlās uz istabu, jo tā viņiem bija kā oāzīte tuksneša vidū, tā bija viņu mīlas saliņa, vieta kur aizbēgt no realitātes. Viņš piedāvajās saklāt gultu, kamēr vēl esot iedvesma un kamēr vēl spēks esot, viņa apjautājās vai varot kā palīdzēt, bet viņš tikai pasmaidīja. Kad gulta bija saklāta, viņi abi tajā iekrita, kā tādā gubu mākonītī, viņiem bija tik labi, tik silti un mīļi, viņi staroja no laimes, no prieka, no mīlestības, no ticības rītdienai, viņiem bija viss, viņi bija viens otram un tas bija pats galvenais. Tā vāļājoties pa gultu, viņi runājās par viskautko, ticamu un neticamu, par jaukām un skaistām lietām, par to, ko parasti tadī brīdī nerunā.
Bet ko gan tur vairs runāt, viss bija tāpat skaidrs, ka nu ir jaļaujas mirkļa burvībai un liktens upes tecējumam. Ne jau viņiem izlemt kā dzīvot tālāk, viņi vienkārši baudīs savu uzburto sapni, savu kopīgi radīto brīnumu.
Viņi skūpstījās gardi un kvēli, spēlējās ar otra ķermeni, glāstīja viens otru un smaidīja vienā smaidīšanā. Viņi bija citā pasaulē, citā dimensijā, kur laiks kā tāds neeksistēja. Viņiem bija vairāk kā labi. Tā rotaļājoties, viens skūps, viens glāsts, viens nevainīgs acu skatiens viņus apturēja, šķita, ka viņi abi bija sastinguši, bet tā nebija, viņi vienkārši lūkojās viens otram acīs, lūkojās otra dvēselē, viņu ķermeņi tajā mirklī lēni sakļāvās, rokas aptinās ap otru un lūpas ļāvās skūpstam, skūpstam, kas viņus bija gaidījis visu šo dienu. Tas nebija parasts skūpsts, tas bija kā vulkāna izvirdums, kā lava, kas visu iznīcināja savā ceļā. Kvēls, neaizmirstams un līdz sirds dziļumiem patiess, visa dzīve tika izdzīvota, lai ko tādu piedzīvotu. Vairs nebija nekas svarīgi, nekas, bija tikai viņa un viņš, viņi bija kopā un izbaudīja to, ko vēlējās, ko alka un ko bija gaidījuši visu savu dzīvi. Lūpām neatraujoties, drēbes lidoja uz visām pusēm, viņi bija gatavi viens otru apēst, izgaršot katru ķermeņa šūniņu, viņi ļāvās mīlestības aizliegtajam un gardākajam auglim. Telpu piepildīja iekāre un degsme, kaisle un baudkāre, mīlestības spēks un tās smarža. Viņi pacēlās spārnos, saplūdā kā viens vesals un dāvāja viens otaram kvēlāko no kvēlākajiem piepildījumiem.
Bija agrs pirmdienas rīts un viņi iekrita gultā kā no citas pasaules, viņi cieši apskāvās ar smaidu sejā un viens otaram teica tos trīs brīnumjaukos un patiesos vārdus:Es mīlu Tevi. Viņi glāstot viens otru, raugoties otram acīs un baudot gandarījumu no nakts lidojuma citā dimensijā aizmiga ar smaidu uz lūpām un pilnu sirsniņu mīlestības.
Ko vairs te piebilst, es pats tam nekad nespēju noticēt, biju par to lasījis tikai grāmatās un redzējis tādus mīlas stāstus televīzijā, bet šo stāstu, man izstāstīja viņi, divi patiesi laimīgi un iemīlējušies līdz sirds dziļumiem mīlas balodīši. Es nespēju visu sīki un smalki atreferēt, jo tas nebūtu godīgi, kāda dzīvi pilnībā izlikt uz papīra, bet ticiet man, draugi mīļie, tā tas patiešām bija, tas nav izdomājums, tā ir dzīva, patiesi skaista un aizraujoša pasaka ar diviem īstiem mīlas balodīšiem, kas atrada viens otru un piepildīja savu kopīgo sapni visam mūžam. Es ticu, ka pavisam drīz jau viņi uzburs jaunu brīnumu, nav iespējams dzīvot bez sapņiem. Viņi kopā rada to, ko vēlas, viņi izdzīvo katru sekundi sirdspukstu ritmā. Viņu priekšā pasaule paklanās, jo viņi mīl viens otru patiesi un kvēli, viņi kopā ir spēks, kas spēj visu ko vēlas. Es esmu tikai tas, kam ļauts to visu pierakstīt un padalīties ar Jums, manu mīļo lasītāj.
Uz drīzu atkal redzēšanos, kādā jaukā, mīlestības pilnā vakarā. Lai Jūsu sirsniņas silda mīlestības sveces, kas deg ar laimes liesmiņu ik katrā no mums.
/frukc./ |
