Dejas pilnmēnes naktīVakars jau bija vēls, aiz loga valdīja tumsa un negaiss. Tika saklāta gulta, lai ietu gulēt, iedegta svece, lai dvēsele nomierinātos, lai to kāds neiztraucētu. Ieslēdzot mūzikas centru, viņš ne mirkli nešauboties uzlika to pašu dziesmu, kas bija skanējusi jau no pusdienslaika. Candy Dulfer - Lily Was Here, jā, tā bija ļoti īpaša dziesma viņam, tā bija kā naktsvijoles stīgas klusajās pilsētas ielās, kurās viņš bija iepinies no visas sirds un atšķetināties nemaz nevēlējās no tā visa. Tika aizsmēķēta pēdējā cigarete šovakar, noslaucītas asaras, kas šodien bira kā no pārpilnības raga. Tam visam par iemeslu bija dienas vidū radušās domstarpības ar mīļoto sievieti. Viņš jutās sāpināts, nevienam nevajadzīgs, bija ļoti viegli ievainojams, jo nekas vairs nespēja iepriecināt.Tā sāpe bija pārāk dziļa un līdz galam neizsāpēta.
Te pēkšņi īsziņas signāls no istabas atskanēja. Nu nē, viņš pie sevis nodomāja, atkal jau kādam šovakar neguļās un nav miera un kāpēc tieši šovakar, Jūs nevarat likt mani mierā. Cigarete tika nodzēsta un viņš lēnu garu baudot saksafona un ģitāras virtuozo duetu, devās lasīt īsziņu.
Nu protams, kurš gan cits, ja ne mīļotā. Itkā jau viņš ļoti gaidīja no mīļotās kādu īsziņu, bet tajā pat laikā, to nevēlējās, jo bija mazliet bail atkal tikt sāpinātam. Nez, vai ir vērts vispār vērt vaļā, tāpat droši vien tur nekā laba nebūs, bet nu, sliktāk jau laikam vairs nevarēja būt.
"Vai tu vēl mani gaidi?", acis tikko bija izlasījušas tādus vārdus no viņas. Mazs apmulsums un sirds sāka pukstēt ar neticamu paātrinājumu, mazliet kājas sāka trīcēt un telefons gandrīz izkrita no rokām. Seja acumirklī atplauka smaidā un pirksti darīja to, kas bija jādara, tie rakstīja atbildes īsziņu.
Viņš atkal smaidīja, bija priecīgs un laimīgs. Nu ko vēl vairāk varēja vēlēties, ja ne sajūta, ka šodien tomēr kādam esi vajadzīgs un vairāk kā tikai draugs.
Lūkojoties laikrādī, tika izlemts, ka vēl var paspēt ieiet dušā un mazliet uzfrišināties. Lai gan aiz loga ir melna tumsa, ko kliedē laternu gaisma, tomēr ar noraudātu seju labāk uz ielas nerādīties.
Tā, darīts, duša pieņemta, pašsajūta uzlabota un vēl var paspēt iemest aci internetā. Tā arī tika izdarīts, tika atbildēts uz pēdējām pāris vēstulēm un dators tika izslēgts. Viņš uzvilka kurpes, ādas jaciņu un paņēma lietussargu, bet ja nu līst. Ausīs tika ieliktas austiņas un telefonā tika nospiests "play". Mmm, kā es dievinu šo dziesmu, to var klausīties atkal un atkal, viņš pie sevis nodomāja, uzgrieza uz viss skaļāko un devās ārā pa durvīm. Bija sarunāts, ka viņi tiksies kā parasti pieturā un nevar taču ļaut savai princesītei tādā nakts melnumā pastaigāties vienai, pa pielijušajām pilnmēnes ielām.
Garstāvoklis bija vienkārši pasakains, laiks ar bija pa pirmo, bija pilnmēness, laternu dzeltenīgā gaisma rādīja ceļu uz pieturu, uz laimes sākumpunktu. Viņš gāja pa pašu ielas vidu, kaut gan, kāds tur gāja, viņš dejoja pa naktsvijoles stīgām visā ielas garumā, izbaudot katru noti, kas skanējā viņam ausīs.Viņam bija vienalga, ko pēdējie šī vakara garāmgājēji par viņu padomās, viņu nekad tas nebija īpaši uztraucis un kāpēc gan, lai šoreiz tā notiktu. Tā dejodams un rotaļājoties ar savu lietussargu, viņš bija ticis jau līdz pieturai. Viņš pat mašīnām negrieza ceļu, jo jutās kā šīs ielas karalis, kā nakts valdnieks.
Tā tā, vēl deviņas minūtes un mīļotā mana būs klāt, viņš secināja, raugoties savā laikrādī un sabiedriskā transporta kustības sarakstā. Aizsmēķēta tika cigarete, uzlikta dziesma uz sākumu un kājas sāka kustēties mūzikas ritmā, tās neļāva nostāvēt, vajadzēja dejot, dejot pa soliņu, pa betona apmali atkal un atkal. Deviņas minūtes pagāja kā deviņas sekundes.
Tuvojoties sabiedriskajam transportam, austiņas tika izņemtas no ausīm un sejā tika iedegts īpašais šī vakara smaids, tas bija tik patiess un neviltots.
Sabiedriskā transporta durvis atvērās un viņa izkāpa. Viņš tobrīd neko citu neredzēja, nedzirdēja un nejuta, kā tikai un vienīgi savu sargeņģeli, savu mīļoto sievieti. Sirds nodrebēja, ķērmenim pārskrēja vieglas trīsas un elpa aizrāvās. Šķita, ka iestājusies diena, tāds gaišums no viņas staroja, tāds pozitīvisms un smaids, smaids kas neatstāja vienaldzīgu. Viņu pārņēma smaržu viesulis un šķita, ka kājas atraujas no zemes. Viņš tika iespārnots, viņš juta kā mīlestība un laime ceļ viņu gaisā.
Ne mirkli nevilcinoties, viņš spēra soļus viņai pretim, viņi abi burtiski ielidoja viens otra apskāvienos un saplūda kā viens vesalums. Tik spēcīgs un izjusts apskāviens, pirms tam nekad netika piedzīvots, sajūta tāda, itkā viņi tobrīd lidotu kaut kur visumā starp zvaigznēm. Viņš viņu juta tik spēcīgi, tik īpaši, tik dziļi un tik patiesi, te vārdi bija lieki, visu izteica ķermenu valoda apskāvienā.
Viņi saskatījās, šķita, ka viņi viens otram ielūkojās dvēselē, lai rastu atbildi, ka viss ir atkal labi. Viens acu skatiens, kas ilga vien pāris sekundes, bet sajūta tāda, ka mūžība pagāja, kamēr viņi lūkojās viens otra acīs. Viņš viņu apskāva, uzlika rokas uz gurniem un ar maigi spēcīgu tvērienu pievilka sev tik ļoti tuvu, tik ļoti, ka lūpas acumirklī sakļāvās. Tik maigi, izjusti, patiesi, tik kvēli un baudkāri viņi skūpstījās. Laiks apstājās pavisam, tika baudīta klusuma eiforija, lietus pielietajā un pilnmēness apspīdētajā nakts klusuma mirklī. Viņi bija kā viens vesalums, skūpts un tās sajūtas vienkārši vārdiem neaprakstāmas, tik dievīgas. Vēl pēdējais apskāviens un galva viņam sareiba pavisam, ko tādu netika viņš izdzīvojis savā dzīvē.
Kas gan tas par nakts karali, bez savas karalienes.
Viņš pasniedza savai brīnujaukajai karalienei roku, viņi saskatījās, sasmaidījās, sadevās rokās un devās pa naksnīgo ielu laternu gaismu pavadīti uz mājām. Viņi staroja, varēja redzēt, ka visa iela palika gaiša no viņu domām vien. Miers viņus bija piepildījis un ik pa laikam raugoties uz lielo mirdzošo bumbu virs galvām, ko sauc par pilmēnesi, viņi gāja uz mājām, kaut ko runādami, priecājoties, smaidot un sirsniņām gavilējot no svētlaimes sajutas.
Viņi bija atnākuši mājās.
Nu ja, tā jau runā, ka laimīgajiem pazūd laika izjūta un ka laimīgie minūtes neskaita, bet man gan šķiet, ka tādas viņiem vispār nav. Viņi abi vispār nezin, kas tas tāds laiks ir, kad viņi abi ir kopā. Stundas tad pārvēšas minūtēs, minūtes sekundēs un sekundes vispār izgaist nebūtībā. Viņi bauda kopā būšanu, bauda ik mirkli sirdspukstu ritmā. Tur lieki piebilst, ka tur vairs nevajag ne ēst, ne dzert, nedz ko citu, tik vien kā redzēt un acīm tvert mīļotā smaidu un acu skatienu.
Kafiju dzersi, viņš viņai jautāja, jā, itkā jau nakts, bet kafijošanas process kā tāds viņiem ļoti patika. Jā, viņa atbildēja un silti pasmaidīja. Viņš pieliecās, lai viņu noskūpstītu, pirms doties uz virtuvi gatavot īpašo dzērienu, ko dēvē par kafiju. Pat nezinu, vai maz ir vēts pieminēt, ka skūpsts ievilkās un, ka viņš tika ieskauts viņas ciešajās skavās. Kad lūpas tika atbrīvotas no gardā un valdzinošā skūpsta un svaiga gaisa deva ar viņas dievīgo smaržu tika ieelpota krūtīs, viņš piecēlās, pasniedza viņai roku un abi devās gatavot kafiju.
Daudz jau dzīvē ir redzēts un piedzīvots, bet ne tik īpaša un vienreizīga kafijas pagatavošana, kā to darīja viņi.Viņi sēdēja uz virtuves mēbeles un lūpas tvēra katru, tik ļoti emocionāli pildīto skūpstu.
"Klikš", elektriskā tējkanna izslēdzās, viņš pat apjuka un ar vieglu neveiklības sajūtu piecēlās, lai piepildītu kafijas krūzes ar nupat uzvārījušos ūdeni, bet viņa tikai smaidīja un priecājās, priecājās par to, ka nu jau atkal viņi ir kopā un, ka šo sajūtu neviens nespēs atņemt.Varbūt uzpīpēsim, viņš smaidot un raugoties viņas saulainajās acīs vaicāja. Jā, labprāt, viņa smaidot viņam atbildēja.
Viņi sēdēja virtuvē un raudzījās viens otram acīs, laikam bija nolēmuši pārbaudīt, cik ilgi tas tā turpināsies, bet viņai diemžēl izredžu nebija, viņa acumirklī samulsa, ka pat acis nepaspēja pamiršķināt un gardi iesmējās. Pāris vārdus pārmijuši, viņš paņēma kafijas krūzes un aicināja viņu uz istabu, uz ērtākām mēbelēm. Noliekot kafijas krūzes uz galdiņa, aizdedzot pēdējās neaizdegtās sveces un uzliekot vieglu mūziku, viņš viņai iekārtojās blakus saklātajā gultā, jā, gulta bija saklāta, jo pirms tam viņš jau bija sataisījies iet gulēt, bet šobrīd tas lietas būtību nemainīja. Viņi gulēja viens otram pretim, raudzījās acīs, glāstīja viens otru un par kaut ko pļāpāja. Viss, it viss viņiem lika otram pietuvoties tuvu jo tuvu, viņi apskāvās, tik ļoti cieši, tik skaisti, izjusti, silti un debešķīgi. Viņi ļāvās jūtām, emocijām, valdzinājumam un kaislei. Viņi bija savā brīnumpasaulē, savā sapnī neizsapņotajā. Nakts burvība spēlējās sveču liesmās, šķita, ka tās savukārt dejoja mūzikas ritma pavadībā, mūzika pati pielāgojās abiem laimīgākajiem mīlas balodīšiem. Tāda atmosfēra, tāds patiess jūtu baudījums tika piedzīvots tajā neaizmirstami skaistajā un burvīgajā naktī.
Viņi nezin robežas, jo paši tās sen jau kā ir nojaukuši un pārkāpuši. Esot viņiem abiem kopā, pasaule sāk griezties uz otru pusi. Nav viņiem tāda jēdziena kā laiks, viņi vienkārši izdzīvo mirkli pēc mirkļa, viņi tver nenotveramo, jo kopā gūst gandarījumu un piepildījumu.
Kad laime satika mīlestību, radās brīnums, brīnums, kas vienoja abus svētlaimes luteklīšus. /frukc./ |
