Dzērvenes

Prieks, skumjas, dusmas un nogurums ir šīs nedēļas vadmotīvs. Prieku radīja mana uzvalka pogu uzvedība šo ceturtdien. Tās nespieda un nestiepa audumu, un es varēju pusi dienas brīvi dzīvoties ar sapogātu žaketi. Jau kādu laiku priecē dvielis. Tas ir pastiepies un var apņemt manu vēderu tā, ka pēc dušas to nav jāpietur ar abām rokām, lai tas neaizmuktu. It kā sīkums, bet veikalos tagad ir parādījušies tik daudz dvieļu, kas manam dvielim tagad konkurenti. Spēj tik izvēlēties. Prieks ar par krekliem, kuri tikai retu reizi atļaujas paspiest manu vēderu. Ar jaunām jakām gan ir problēmas! Tās ir lepnas un līdz manam augumam nav izaugušas, bet tās, kuras der manai miesai, ir pelēcīgas un bez rakstura. Nesaprotu tirgotājus, jo, manuprāt, tikai rets cilvēks vēlas būt tizls. Prieks par producentu lēmumu uzaicināt mani uz TV3 šovu Gandrīz ideālas vakariņas. Prieks par pirmo eksāmenu maģistratūrā. Bet tālāk sākas skumjas un dusmas uz bankas darbinieci, kas sajaukusi līguma pielikuma datus (man grūti atzīt, ka pie vainas arī es, jo mēģināju steigties) un tagad būs uz banku jādodas vēl vienu reizi, dusmas uz augstskolu, kur man jānokārto akadēmiskās angļu valodas kurss, bet mana neakadēmiskā ir pat ļoti sliktā līmenī. Dusmas uz TV 3 producentiem, jo es šonedēļ peldbaseinam atradu tikai vienu reizi laiku, bet kā lai es iespiežu nākamajā nedēļā piecas daudzu stundu filmēšanās. Kur lai es lieku meitu? Dusmas uz nama apsaimniekotāju, kas ir izsludinājis konkursu manas mājas renovācijas darbu veikšanai ar katastrofāli īsu pieteikšanās termiņu, ko es iztulkoju kā apzinātu renovācijas procesa sabotāžu. Dusmas uz pieejamo naudas līdzekļu daudzumu: tas ir par mazu, lai remdinātu manas dusmas. Dusmas uz nedēļas plānotāju, ka tajā nav vietas slinkumam, vaļaspriekiem un mācībām. Dusmas, ka pārrīšanās vairāk neremdē dusmas un nav jēgas pārrīties. Dusmas uz Ušakuvu, būtu žurnāla Mana Rīga vietā labāk pieslēdzis siltumu. Dusmas, ka nedēļā ir tikai septiņas dienas un ar vienu brīvdienu man ir par īsu un tajā vēl jāiespiež mācības. Esmu noguris. Vakar vakarā aizmirsu izņemt meitu no bērnudārza. Paldies audzinātājas un sievas sapratnei un atbalstam. Vispār ir traki, bet ir arī prieks par cilvēkiem, kas svin sava darba jubilejas, par svaru rādījumiem (tas apliecina 200 gramu svara zudumu nedēļas laikā) un ir prieks par 12.soļu programmu ar kuru ik nedēļu strādāju piektdienas rītos 11.novembra krastmalā 29 Retro foto telpās. Šodienas jautājums bija par teiciena „dari nesaspringstot” nozīme. Vakar tāds noskrējies, izbesījies sēdēju un lūkojos uz Rīgas izpilddirektoru Juri Radzēviču, kas piedalījās Latvijas Lielo pilsētu asociācijas sarunās ar premjerministru. Viņš sēdēja, smaidīja un kaut ko klikšķināja savā mobilajā telefonā. Biju sašutis, es, mana ģimene un puse Rīgas salst, bet viņš smaida. Dusma! Vai man būtu labāk, ja viņš tāds traks ar izpūrušiem matiem, dziļu sāpi sejā un pa brīdim metot krustu nerastu mieru nopietnas sapulces laikā. Diezi vai! No tā siltums nerastos. Es apbrīnoju viņa spēju uz lietām skatīties kā pārejošām grūtībām, kas drīzāk ir manis paša radītas, bet ne kāda uzspiestas. Ja es rakstu, tad neesmu nosalis un arī siltumu manai mājai pieslēgs. Gribu lai agri. Šodien man jābeidz, bet ja gadījumā kādam ir aizdomas, ka viņš varētu būt rīma, es varu atsūtīt nelielu testu, kas ir pārbaudīts ar daudzu miljonu cilvēku pieredzu. Tas ļauj tikai pašam cilvēkam pateikt, vai viņš ir rīma un vai viņam rīšanas dēļ ir problēmas. Man ir un tāpēc es katru piektdien plkst.7.30 esmu sastopams Rīgā 11.novembra krastmalā 29 Retro foto telpās. Vakardien man kolēģe teica, lai ierīvējoties ar dzērvenēm, tas palīdz! Kur lai es tik daudz dzērveņu ņemu?