Nepatīkami pienākumi

Šodienas rīts ir atšķirīgs no citiem šīs nedēļās rītiem. Ir parādījies spēks, bet vienlaicīgi bija jāceļas tumsā. Pie Vesels ēdis galda iededzu sveci un apskatīju 12.soļu programmas otrā soļa kārtējo jautājumu par nepatīkamiem pienākumiem, kuru pildīšana ir nākusi man par labu un bijusi vērtīga. Stulbs jautājums manam ego pirmajā rītā pēc trīs dienu atrašanās slimības gultā. Rīts nāca ar bažām, kāda būs šī diena, un prieku par nelielo pastaigu gar Daugavu, kuras nebūtu, ja nebūtu iknedēļas rīta sapulces 11.novembra krastmalā 29 Retro foto telpās. Nogurums, drudzis, galvassāpes, svīšana un vēl šis tas mani pavadīja šo nedēļu. Tas ir ietekmējis arī manu garu. Godīgi, kaut gan pilnmēness ir beidzies, vēl joprojām gribas gaudot kā vilkam uz mēnesi. Kā kompulsīvam cilvēkam bija un ir vēlme ātri atgūt formu, ignorējot pēdējo dienu notikumus. Es zinu, ka ilūzija par pārspīlēto veselīgumu un pārspīlēti augstās prasības pret sevi var radīt mūžīgu neapmierinātību un traucēt izbaudīt laimi, kas ir visapkārt. Man liekas, ka dažbrīd spītīgi turos pie veciem paradumiem, kas mani attālina no laimes sajūtas it kā nemaz negribētu to sastapt. Vakar uzdevu sev jautājumu, kas mani dara stipru? Uzdevu un atliku atbildi uz vēlāku laiku! Šodien šo jautājumu izdzirdēju citos vārdos: Runājiet par nepatīkamiem pienākumiem, kuru pildīšana ir nākusi man par labu un bijusi vērtīga. Es zinu, ka šodienas rīts ar agru celšanos, vingrošanu un pastaigu ir nācis man par labu. Vai tajā brīdī, kad bija nepieciešams līst no siltās segas apakšas gana drēgnajā istabā, es domāju, ka tā ir patīkama nodarbe, es šaubos. Man šodien negribas runāt par pienākumu un tā radīto baudu. Vēl vairāk negribas lielīties, turklāt laikā, kad nav ar ko lielīties. Bet ieradums taču palicis un ļoti gribas pacelt neesošo asti, kaut vai tāpēc, ka citi to necels tās neesamības dēļ.

Piektdienas rītus es veltu darbam, lai uzlabotu savas attiecības ar ēdienu līdz līmenim, kad ēdiens ir enerģijas un dzīvesprieka avots, bet ne kompensācijas mehānisms manai neapmierinātībai. Pirms kāda laika labs paziņa man jautāja, ko es darot ar savām dusmām, vai es tās noēdu? Domāju ilgi un tad sāku piekopt elpošanas vingrinājumus, kas palīdz atbrīvoties no dusmām. Pēc dažām nedēļām redzēju, ka īpaši nemainot savas dzīves paradumus, mans svars sāka samazināties. Šorīt esmu gana izbrīnīts, ka kopš nāku uz Vesels ēdis sapulcēm vairāk nepiekopju šos vingrinājumus. Izrādās vieglāk ir dusmoties, dusmas noēst, būt lepnam un citiem stāstīt: es strādāju ar garīgās izaugsmes programmu. Kopš pagājušās sestdienas, jo piektdien biju aizgulējies un steigā nenosvēros, esmu pieņēmies dusmās par 700.grammiem. Šodien svēru 134,8 kg.

12.soļu programmas otrais solis runā par mūsu spēju ticēt un pieņemt, ka tikai par mums stiprāks spēks var atdot normālu domāšanas un dzīvesveidu jautājumos, kas veido cilvēka attiecības ar ēdienu. Izrādās mana cīņa ar maniem ēšanas paradumiem ir bijusi neveiksmīga un ir cietusi sakāvi. Lai kā man negribētos to atzīt. Man ļoti palīdz cilvēku vārdi un domas, bet maz līdz paštaisnu profesionāļu un diletantu ieteikumi par labāko ceļu kā atbrīvoties no liekā svara. Es dažu minūšu laikā varu sazīmēt vairākas veselīgas dzīves programmas un ar to ielikt kloķi gan Neimanei, gan Tupiņam, gan Danilānam kopā. Zināšanu man pietiek trīs Ērikiem un vēl kādām septiņām karavīru rotām, bet pagaidām pamaz vieduma tās visas izmantot savā labā. Daļu zināšanu esmu ieviesis savā dzīvē un pieņēmis kā savas dzīves normu, daļu palietojis un pametis, par daļu neliekos ziņas. Man piektdienas sapulces ir kā insulīns diabētiķim bez kura iespējams var iztikt, bet kvalitatīvi dzīvot ir grūti. Man sapulces ir iedvesmas avots un ceļš kā sakārtot savu iekšējo pasauli. Bet mans svars ir tikai indikators, kas rāda cik tālu esmu ticis.