Par bailēm un neveiksmēm

Es pamodos tā jauki pirms modinātāja. Telefona pulkstenis teica, ka vēl varu vāļāties minūtes divdesmit piecas. Ko arī izmantoju, pārlūkojot Twittera ierakstus. Mieru nedeva uzmācīgā dienas gaisma, kas mēģināja ielauzties pa guļamistabas logu. Sākumā nodomāju, ka šodien nav lietus, tāpēc gaišāks, bet pēc brīža mans skatiens sastapās ar sienas pulksteņa rādītāju. Nu, negribēju es to redzēt, tas rādīja patieso stundu, ka esmu nokavēšu uz „Vesels ēdis” rīta sapulces sākumu plkst.7.30. Nemīlu , ka cilvēki kavē! Tāpēc cenšos pats ierasties laikā vai pirms tā. Bet šodien es liku ne mīlestību uz kavējošu cilvēku pie malas un taisījos, ka tieku. Sapulcē uzsāku darbu pie 12.soļu programmas otrā soļa, kas man kā kompulsīvam ēdājam (re, kādu vārdu sadomāju, lai sevi nesauktu par rīmu) saka: sāku ticēt, ka tikai par mani stiprāks spēks var atdot man normālu domāšanu un dzīvesveidu (tas ir stāsts par manām attiecībām ar ēdienu). Programma runā, ka augstākais spēks var atņemt apsēstību dzīves izaicinājumus risināt ar sev kaitīgo pārēšanos.Šorīt gribēju lepni stāstīt cik kilometrus iepriekšējās nedēļas laikā esmu nopeldējis un nostaigājis, bet kļūmīgi uzliktā modinātāja dēļ, es pat nenosvēros. Otrā soļa pirmais apspriežamais jautājums ir par veiksmēm mūsu dzīvē, kurās bija svarīgi ārējie apstākļi, nevis mūsu pašu piepulē. Šis punkts, iespējams, saskan ar vienu no manas dzīves laimīgākajiem brīžiem – nokavēts tramvajs ļāva nebūt blakus sprāgstošai bumbai, ko nelietis bija ievietojis Galerijas centrs somu glabātuvē.Sākumā man likās, ka esmu nokavējis tikšanos ar draudzeni, bet vēlāk redzēju, ka es caur kavēšanu ieguvu lielāko šīs dzīves dāvanu – iespēju palikt dzīvam. Arī draudzene kavējās un mēs pēc mūsu tikšanās laimīgi apspriedām, cik labi, ka neviens no mums tuvajiem nav cietis. Šī gadījuma atcere vien pēc tādas attaisnošanās izskatās, taču tā arī apliecina kāda gudrā teikto, ka mēs nevar neko nokavēt, kur pašiem jāpiedalās. Otrais otrā soļa jautājums ir par bailēm un neveiksmēm, un vai pārāk viegli padodamies un nolaižam rokas? Kas viegli nāk tas viegli aiziet, man gribas vienmēr domāt par lieko savaru. Taču dzīves pieredze ir cita. Viegli un nemanāmi uzēstais tikai ar lielu piepūli un mokām aiziet un nāk atpakaļ. Un tā dažbrīd liekas līdz bezgalībai. Šodienas rīts man bija svarīgs, jo es iedomājos, ka sapulces laikā varētu svinēt maza jubileja, jo kopš brīža kad pārstāju karot ar lieko svaru un ar dienasgrāmatas palīdzību sāku to tikai vērot, bez lielām mokām dažu gadu laikā esmu atbrīvojies no gandrīz 20 kilogramiem. Bet izrādās man gadījās misēklis un es pat uz svariem neuzkāpu. Svētki neizdevās. Ja kāds teiks, ka man patīk rakstīt dienasgrāmatas, neticiet, jo man vismazāk patīk izskatīties muļķīgi savās acīs. Dienasgrāmata ir kā atgādinājums par maniem neizpildītiem solījumiem. Man pagaidām tik vien pietiek drosmes kā pierakstīt nedēļas pārdomas. Bailes no patiesības, ka neesmu darījis visu, kas manos spēkos, attur no nākamo soļu speršanas un ir iemesls, kāpēc nokļūdījos ar modinātāja uzlikšanu. Bet nekas nosvērties var arī sestdien no rīta, kad esmu paradis gulēt tā ilgāk, jo lekcijas sākas tikai 9.00. Tiekamies nākam piektdien plkst. 7.30. Rīgā 11.Novembra krastmalā Retro foto telpās.