gribējās būt kā Gandijam

Vakar satiku sen neredzētu paziņu. Talantīgs un gana neatlaidīgs cilvēks, kurš atzīmēja, ka uzsācis diētu un īsā laikā novājējis par pieciem kilogramiem. Man gribējās tajā brīdī brēkt, ātri liesēt nav labi! Tas agri vai vēlu atsauksies gan uz morālo, gan fizisko veselību. Un atsauksies ne tajā labākajā formā. Turklāt es esmu viņu redzējis gan slaidu augumu, gan apļiem vaigiem. Man gribējās viņu aicināt uz „Vesels ēdis” sapulcēm piektdien plkst.7.30 Rīgā, 11.novembra krastmalā Retro foto telpās, jo tikai 12.soļi garantē ilgstošu atveseļošanos no pārēšanās radīta taukuma. Baigais fanātisms, vai ne!? Tajā brīdī kaut kur pa apziņas kambariem maldījās soļu tradīcijas, kas paredz, ka programmas dalībnieki sakaros ar sabiedrību balstās uz pievilcību nevis pārliecināšanu. Bet tik grūti bija turēt muti, ja kāds kilograms ir gājis pašam secen. Vienlaicīgi gribējās būt kā Gandijam, kurš sākumā pārtrauca ēst saldumus un tikai pēc tam paskaidroja kaimiņa bērnam saldumu kaitīgo ietekmi. Savaldījos un šodien pat pratu pārmest sev, ka savaldīšanās dēļ esmu sev liedzis iespēju kādu pamācīt un šādi rast brīdi atpūtai darbā ar savām nepilnībām.

„Vesels ēdis” pirmā soļa noslēdzošais jautājums ir „vai „Vesels ēdis” ir mūsu spogulis?”. Šodien es redzu cilvēku, kurš sešos cēlies un tā jau vairākas nedēļas, bijis labierīcībās un dušā, nosvēries (134,2 kg), vingrojis, meditējis, brokastīm sarūpējis Latvijas ābolu un Ķelmēnu neraudzētās rupjmaizes šķēli un 7.30. atvēris sapulces telpas durvis ārpasaulei. Nedaudz bikli, bet ar cerību, ka viņa pieredze un zināšanas var kādam noderēt. Tik daudz ar savu dzīvi esmu apmierināts, bet tālāk vēl daudz jāstrādā.

No nedēļas uz nedēļu es atlieku vesels-edis.lv mājas lapas palaišanu, kur būs aprakstīta gan 12.soļu programma, gan cilvēku pieredze, kas pratuši sadzīvot ar pārmērīgu rīšanu. Pagaidām mans attaisnojums - nav laika. Nav laika visam ko esmu iecerējis. Es jau redzu, cik tas muļķīgi skan, nav laika. Ja man nav laika sev, kāpēc lai citiem būtu laiks man? Šodien pakāpeniski pietuvojies pirmā soļa beigām un nākamajā sapulcē strādāšu ar bailēm, ka kāds var būt spēcīgāks par mani. Strādāšu ar savu ticību un neticību, ka rīmām tikai kāds par viņu stiprāks spēks var atdot normālu domāšanas un dzīvesveidu. Pirmie solīši ir sperti - es ik dienu noeju konkrētu soļu skaitu, tāpēc vairāk staigāju kā jebkad savā dzīvē, regulāri vingroju un peldu, sekoju ko ēdu un ko runāju. Pēdējās divas darbības gan sanāk reizi no reizes. Bet es gribu kā vāvere ēst tik, cik nepieciešams, lai jautri lekt no viena dzīves zara uz otra, bet ne tusnīt kā pūpēdis zem rudens lapām.