Atkarība ir baigais bubulis

Šonedēļ bērnības draugs teica, ka ik pa brīdim redz manus ierakstus, bet tos nelasa, kaut gan tēma ir pazīstama un sāpīga. Mani teksti ir par garu, ir ārpus twittera ierasto 140 zīmju robežas. Savukārt cits ļoti tuvs un mīļš cilvēks, iepazinies ar 12.soļu programmu, sāka uzvesties „kā velns pret krustu”. Atkarība ir baigais bubulis. Ar to negribas satikties. Negribas runāt un vēl vairāk – atzīt tās esamību sevī. Es jau ilgstoši cīnos ne ar atkarību, bet gan domu, ka varu būt bezspēcīgs. Kaut gan esmu demisionējis magoņmaizīšu, riekstu, gaļas salātu, biešu zupas un daudz kā cita priekšā, tomēr bezspēcības atzīšana ir pretrunā ar manu… Bet vai ar manu pārliecību? … 12.soļu programmas pirmā soļa viens no jautājumiem skan, vai uz 12.soļu programmas nodarbībām sākuši nākt savas personiskās ‘’izdzīvošanas dēļ’’, nevis tādēļ, lai izpildītu apkārtējo vai sev tuvo cilvēku vēlēšanos? Tas ir būtisks jautājums par man svarīgo un nesvarīgo. Pirms kāda laika biju nobriedis - man jākļūst slaidam. Vienlaicīgi uzdūros kāda talantīga psihologa pašreklāmai, kas ,manuprāt, solīja desmit nodarbību laikā mani atbrīvot no daudziem kilogramiem. Vislabāko nodomu vadīts devos uz viņa seansiem. Pēc pirmās nodarbības viņš mani uzslavēja, neatceros gan par ko un teica, ka līdz nākamās nedēļas nodarbībai drīkstu ēst visu ko vien vēlos. Jautāju, kur ir bet? Viņš atbildēja, ka bet nav, vienīgi pirms katra ēdiena, vai tas ir burkāns, vai torte, sev jājautā, kāpēc tas man vajadzīgs? Uz ko jādod godīga atbilde. Starp nodarbībām gadījās magoņmaizītes. Es uz tām ilgi lūkojos, jautāju, kāpēc man tās vajadzīgas un dzirdēju atbildi: man tās garšo. Godīga atbilde! Lai pierādītu, ka psihologs ir nejēga, es nopirku ne kā ierasts divas, bet gan četras magoņmaizītes un ar neslēptu pārākuma apziņu par psihologa ne profesionalitāti tās noriju. Ir skaidrs, ka ar šādu attieksmi es nodarbības neturpināju. Mans aizbildinājums bija, ka psihologs, kurš nav tik talantīgs kā reklāmās solīts, prasa pārāk lielu naudu. Izskatās, ka par mazāku es būtu gatavs izniekot savu laiku un būtu gatavs cīnīties ar psihologu, bet ne velīt laiku savai izaugsmei. Nedaudz vēlāk smagi saslimu un 14 dienu laikā zaudēju 21 kilogramu. Biju pat spiests iegādāties jaunu jaku, jo vecās bija kā Allas Pugačovas tērpi. Slimības laikā daudz domāju, kāpēc dzīve ar mani tā negodīgi? Pēc iegrimšanas savas dvēseles bezdibenī, es ieraudzīju, ka mērķis ko biju izvirzījis, strauji novājēt, bija sasniegts. Bet vai tas bija mans mērķis un vai baudot tā augļus jutos laimīgs? Es savu laimi nespēju nopirkt ne ar psihologa, ne ar novājēšanas palīdzību. Tai ir jābūt manī un man tā jāvairo. Negatīvais, nepatīkamais atnāks pats ar cita muti. Drīz vien man tie kilogrami atgriezās. Vienīgā atšķirība no citām novājēšanas reizēm - šoreiz bez „dubultsitiena” efekta. Es gribu pārtraukt rīt un gribu, lai normāli ēšanas paradumi kļūst par manas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu, bet ne lielīšanās objektu. Šodien lielīties nelielīšos, bet pastāstīt pastāstīšu, ka neskatoties uz sievasmātes dzimšanas dienu, tēvu dienas picām, lielas uzņēmuma balles brīnišķiem ēdieniem un vēl šo to, sveru par 100 gramiem mazāk kā pirms nedēļas. Arī nākam piektdien plkst.7.30 no rīta Rīgā Retro foto telpās 11.Novembra krastmalā 29 būs „Vesels ēdis” sapulce.