Sarunas bez vārdiem.

Sarunas bez vārdiem.

Celies, celies,-dzirdu sapņa vidū.

Paveru acis un izbrīnīts ieraugu, ka ir vienpadsmit.

Izraušos uz gultas malas un nopurinos kā slapjš suns, miegs nāk. Sēdu labu brīdi. Kaķīts ir pienācis un stāv un skatās uz mani. Skatiens slīd pār mani un apstājas uz maniem gurniem. Es tikai noplātu rokas. Ko tad es tur varu darīt? Tam ir tieši divpadsmit. Viņa pamet man oranžo dvieli. Es tieku sūtīts uz dušu. Auksts ūdens sāk gāzties man uz galvas un esmu pilnīgi atmodies vienā mirklī. Viņas roka paver durvis un augumiņš iekārtojas man blakus. Tāds ūdens gan kaķītim nepatīk. Tūlīt kļūst silts un man uzlej zilu dušas želeju. Viņas plaukstas slīd pāri manai ādai, bet viņa paskatās uz mani, starp pavērtajām lūpām mēles galiņš. Es noraidoši papurinu galvu. Nekāds minets. Dupsis pēc tam laukā rakstīsies kā tāds zīmulis, medus maize visādiem mušiem. Ej tad un uzmani.Viņa iesmejas, un ievelk dušā zilo plastmasas ķeblīti. Drusku uzlabots studentu laika variants. Pēc mirklīša viņa ir man klēpī, apskāvusi. Es neko nedaru, gaidu. Viņa jautājoši paskatās uz mani. Mana roka palaiž dupša apaļumu un pāri gurnam un pierītes matiņiem ieslīd siltajā mitrumā. Gurniņi sāk griezt aplīšus un es aizvācu pirkstus. Vēl brītiņš un viņas satrauktā elpa plūst uz mana pleca. Es izjūtu vieglu triumfu, nekodīs, nebojās glauno protēzista darbu uz manas cietās ādas. Bet maldos, samērā sāpīgi jaunais smukums ieķeras man ādā. Viss, man arī, izklaide beigusies.

-Ielej kafiju termosā. Izcep maizītes,-mani nokomandē un es drusku notrausis dušas mitrumu, esmu virtuvē.

Kafijas trauks pilns līdz augšai un apsegts ar dvieli. Ieleju visu termosā. Bet brokastīm? Pagrābju krietnu karoti no kārbas un šauju virsū vecajiem biezumiem. Kaķīts neredz haltūru, nez vai sagaršos. Bet maisiņā tikai dažas maizes šķēlītes. Nu jā, lielākais daudzums salikts pārtikas kārbā. Nopūšos un lieku uz maizes sieru un desu, tosteris jau sakarsis. Sāk smaržot un es kožu karstajā, treknajā tostermaizē. Lieliem malkiem dzeru virsū kafiju, cerēdams, ka izdosies piemānīt vēderu.

Izdzirdu solīšus. Stāv viņa durvīs un jautājoši skatās uz mani. Es apskatu viņu. Baltās botiņas, džinsi un ceriņkrāsas krekliņš, sīkās grumbiņas pazudušas no sejas kopā ar pāris vasaras raibumiem, mati sagūluši viļņainā mākonī.

-Mm.-es noņurdu un paceļu īkšķi augšup, viņa ir OK.

Neko vairāk no manis arī negaida un es iebāžu mutē pēdējo maizes kripatu un taisos projām, ģērbties. Bet manas cerības, ka izbēgšu no „komplektācijas” ir veltas. Viņa stāv ar kafijas krūzi rokā un asistē manu ģērbšanās procesu. Viss salikts uz gultas. Es neprotot neko normāli izņemt no skapja. Velku visu pa kārtai, bet viņas skatiens seko katrai manai kustībai. Baltās zeķes, džinsus, drusku tumšāk violetu T kreklu ar apkakli un podziņām. Aplieku siksnu ar sprādzi un man liekas, ka esmu gatavs. Kaķīts gan tā nedomā un izvelk kakla ķēdīti no kastītes un viņas pirkstiņi to veikli aiztaisa uz mana kakla. Bet vēl netieku projām. No atvilktnītes tiek izņemta odekolona pudele un migla klājās pār mani. Es varonīgi paciešu procedūru. Tagad esmu piedienīgā „komplektā” ar viņu. Beidzot paņemu somu no koridora un nesos lejā pa kāpnēm. Ceļā gan apstājos. Piķis, vakar biju makšķerēt, atbraucu naktī un autiņš būs ar dubļiem. Bet džips spīdina spožus melnos sānus. Kad viņa to paspējusi? Bet izliekos, ka neko neesmu ieraudzījis. Soma nokļūst uz aizmugurējā sēdekļa un mēs braucam laukā no Talsiem. Kā jau katru vasaru, iela izrakņāta, līkumu līkumiem beidzot tieku uz Rīgas šosejas. Kaķīts ieritinājies sēdeklī, lasa kādu sieviešu žurnālu. Miers, es braucu. Jau esmu ticis mežā, kad vēders atgādina, ka ēst gribās.

-Iebrauksim paēst, -es saku

Viņa aizdomīgi nopēta mani, bet tad atminās, ka manam metru astoņdesmit ir par maz ar vienu maizi.

-Brauc malā.-

Es iestūrēju mežā pa pirmo ceļu. No kārbas tiek izņemta prāva dubultā sviestmaize un es aizdomīgu to nopētu.

-Ēd vien, šķiņķis.-

OK, kožu maizē. Dažreiz viņa cenšas man iemānīt lasi ar sīpoliem. Bet nav tā reize kad uz zaļumu tusiņu braucot, var ko tik „aromātisku” ēst. Aši tieku galā ar maizi, vēl par maz. Bet viņa jau sniedz man lielu ābolu. Importa. Mierīgi kožu ābolā, neesmu vairs tik izsalcis, lai to aprītu veselu. Serde izlido mežā. Kaķītis izvilcis spogulīti pēta savu attēlu. Bet tas ir mānīgi. Viņa skatās vai es nedomāju pirkstus noslaucīt biksēs, vai vēl trakāk, gar stūri. Es tādu prieku viņai šodien nesagādāšu, pasniedzos pēc salvetēm un noslauku rokas. Braucam tālāk. Bet viņa nez ko sadomājusi sāk man stāstīt par krustmeitas puiku. Pudeles, pamperi, rāpuļi, zobi, iesnas..

Es sataisu ieinteresētu seju, bet domas aizklīst uz vakardienas makšķerēšanu. Bijām nosēdējuši gandrīz visu dienu un ne asakas. Es savā nodabā jau sāku gudrot par kārtīgu karbonādi, kad Juris iebļāvās. Viņa glaunā makšķerēšanas uzparikte bija aizķērusies sazin aiz kā. Es īros klāt un bet Juris iespolēja auklu. Ezers te bija tīrs un nekam nevajadzēja būt. Bet tuvāk nākot, lieta kļuva skaidra. Ezerā bija tīkls un Juris to nomakšķerējis. Laivas īpašnieks Frīdis, pukodamies, lēkāja ar kruķi padusē un nez vai būtu to te licis. Vīru bija nogrābusi podagras lēkme. Citu māju tuvumā nebija. Vilkām laukā. Tur bija līņi, veseli 15. Sametām visus spainī, ielikām atpakaļ tīklu un laidāmies uz malu. Par tādu cūcību varēja kārtīgi norauties pa purnu, bet krastā mūs neviens negaidīja un naski tikām Frīda sētā. Tīkls tiešām nebija viņa, kas ielicis arī nebija skaidrs, neviens neesot te redzēts. Tīrījām zivis, cepām un es izcēlu alus kasti no bagāžnieka, labi..

-Tu neklausies.-viņas balsī bija aizvainojums.

Es noliedzoši papurinu galvu, jo tagad teiktais attiecās tieši uz mani. Un es klausos. Ceļā vajadzēja piestāties pie Rimi. Tas nebija grūti un es pamāju ar galvu. Džips ieripoja Jūrmalā.

....................................................................................................
...