Sazvēŗnieki.

Uz galda lielā plāts ar mīklu un es sēdu un mizoju ābolus. Ar rudens svītrainajiem pilna bļoda. Mazmeita uzmetusies ar celīšiem un otra ķeblīša, skatās ko es daru. Bet viņai paliek garlaicīgi un actiņu skatiens šaudās no viena priekšmeta pie otra. Mazā sastingts, viņa ir ieraudzījusi brīnumu, pašu lielāko ābolu bļodā. Viņa aizliek rociņas aiz muguras un aizdomīgi klausās kā otrā istabā šujmašīnas motors rūc. Omīte šuj un mazā ir apmierināta, viņu neviens nepieskata. Es paņemu ābolu un nolieku viņai priekšā. Meitenīte, izbrīnīti paskatās uz mani. Tā ir nekad nepiedzīvota lieta, vesels, nesagriezts ābols. Abas rociņas satver ābolu, mutīte paveras un zobiņi iekožas ābolā. Bet tad sejiņā parādās izbrīns un mutīte sašķiebjas. Ābols ir labs, bet mazajai tomēr par skābu. Vēl viena pasaules mācība, ka ne viss ir garšīgs, kas tāds izskatās. Viņa pastumj ābolu uz manu pusi. Un es griežu to un mizoju nost svītraino mizu. Zem tās ir rožaini dzeltens, sulīgs mīkstums. Tas pārvēršas šķēlītes un gulst blakus citām uz plāts. Plāts ir pilna un es pārleju to ar krējumu un olu, uzberu cukuru. Plikš, noskan un mazā nolec no ķeblīša un skatiens pievēršas cepeškrāsnij. Es ielieku plāti un skatos uz mazo. Viņa atkāpusies pienācīgā attālumā un iebāzusi pirkstiņu mutē, aizdomīgi skatās uz gaismiņu cepeškrāsnī un taimera zaļo lampiņu. Tad izvelk pirkstiņu no mutes un rādot man saka-Papīte-

Tas nozīmē, ka sāpēja apdedzinātais pirkstiņš. Viņa skatās uz maniem pirkstiem, bet man nekas nekait un pāpītes nav. Es novācu galdu, bet mazā notupusies skatās kā maizīte ceļas uz augšu rūgstot, piepildot pannu. Garšīga smarža sāk nāk no cepeškrāsns un piepilda virtuvi. Mazā arī ir secinājusi, ka smaržo garšīgi un tas būs ēdams.

-Ņamma, gibu, gibu. –viņa danco ap mani.

-Saki pareizi, gribu un pagaidi !-

-Negribu, negribu. Ņammu gibu.-

Tas nozīmē, ka viņa runās kā pašai patiks. Bet es parādu mazajai ar pirkstu uz ķeblīti un saku, lai viņa paņem šķīvīti. Viņa izvelk no skapīša šķīvīti un noliek uz galda. Tas arī viņai patīk Viņa paskatās uz durvīm, ome neļauj šķīvjus ņemt. Es nogriežu gabaliņu svaigās maizes un uzlieku uz šķīvīša. Kamēr dalu maizi gabaliņos, mazā jau kož savējā. Un labpatikā čapstina. Ome neredz un nav smuki jāēd. Es ieleju pienu, un piedraudu ar pirkstu. Tas ir auksts no ledusskapja un jādzer lēni. Te nekas nav vairāk ko darīt un es eju uz savu istabu un apsēžos pie datora. Nikija man seko. Runcis, izdzirdis sīkos solīšus, tālredzīgi uzlec uz skapīša. Mazā redzami jūtas vīlusies. Kaķis zibina zaļās acis un melnā kuplā aste kustās no vienas puses uz otru. Viņu attiecības skaidrojumu neprasa. Es ieslēdzu datoru un paskatos uz mazmeitu. Aizlikusi rociņu ar palikušos maizes kripatu aiz muguras, mazā skatās uz dīvāna spilvenu pusi. Es papurinu galvu, zem spilveniem maizīti likt nevar, tad mēs abi dabūsim no omes trūkties. Viņa brītiņu saraukusi pierīti domā, tad pienāk pie manis.

-Õpa, opā.-

Es paceļu bērnu klēpī.

-Ņammā- viņa saka un pirkstiņi liek maizītes kripatu man pie mutes.

Es apēdu arī.

-Nikuc, tu paēdi.-skan no otras istabas un durvīs jau stāv ome un uz mums skatās.

Mazā pamāj ar galvu un nošļūc no maniem ceļgaliem uz grīdas. Tālāk seko omes monolõgs par vājo bērnu, kurš neko neēd, atsities manī. Es iekšēji smaidu un piekrītoši māju ar galvu.