esmu rīma

Es esmu rīma. Tas tā sāpīgi skan, ja to pasaka citi. Es vēl joprojām asi reaģēju uz izteiktām piezīmēm bērnudārza teritorijā. Liekas, ka neesmu mazs un neaizsargāts, bet nokļūstot bērnudārzā esmu piesardzīgāks kā citur. Vakar meitas grupas biedrs man jautāja, kāpēc man ir šalle, nav taču ziema! Līdzīgi man viņš varēja pajautāt, kāpēc man ir tauki, netuvojas taču bads! Tiešs bērna jautājums uz kuru vajadzīga godīga atbilde. Es jau varu stāstīt, ka resnums mūsu dzimtā ir gēnos ierakstīts. Kārtīgs Matulis sākas tikai pēc 100 kilogramiem. Stāstīt, ka austrumos resnums nozīmē pārticību un apgarotību, rietumos - mieru un mīlestību, bet atzīt, ka es esmu rīma, ir diezgan sarežģīti. Biju pieņēmis, ka man ir problēmas ar pārēšanos un ēšanu nelaikā. Taču iekšējais velniņš kūda, kādas tad tev problēmas? Tiem vīriem un sievām Paraolimpiskajās spēlēs ir problēmas. Ķīlim ir problēmas, jo viņš savas zināšanas izmanto nevis, lai veidotu normālas attiecības ar cilvēkiem, bet lai attaisnotu savu nevēlēšanos kopt attiecības, kas balstītas uz savstarpējo cieņu un citu domu pieņemšanu. Man ir taču viss kārtība - ir gan visi locekļi veseli, gan ir ģimene un tuvi cilvēki pēc kuriem skumstu prombūtnes laikā, man ir interesants darbs un vēl tas un tas. Cik tad var par vienu un to pašu?! Šajos brīžos piezogas magoņmaizītes un Vecrīgas. Viņas piezogas tā ne pa vienai. Tās zogas bariem. Vakar biju jubilejā, kur mans prāts padevās magoņmaizīšu bezspēcības priekšā. Mani kuslie pateicības vārdi Andrim skanēja ne par viņa ieguldījumu, bet gan: „labi, ka neatnesi vairāk”! Kāds mans labs draugs ir uztaisījis galvu reibinošu karjeru - pirms vairākiem gadiem kļūstot par ļoti cienījamas starptautiski atzītas privātas iestādes ilglaicīgu vadītāju, to gan izveidojot, gan ievērojami paplašinot. Viens no viņa veiksmes iemesliem bija izsalkums – izsalkums pēc dzīves. Tas tika izcelts pirms viņa stāšanās amatā. Tas tiek godāts arī tagad. Viņa vēlme dzīvot ir apbrīnojama! Vakar rijot bulciņas es domāju par ilūziju pasauli un par savu dzīves izsalkumu, ko brīžiem aizvietoju ar rīšanu. Bet šodien strādājot ar 12.soļu programmas pirmā soļa jautājumu „Vai esam pārstājuši meklēt atbildes un mūsu pārmērīgas ēšanas problēmas cēloņus un sākuši ik dienas risināt šo problēmu?”, izbrīnīts atklāju, ka arī es gribu pilnasinīgi dzīvot, līdzīgi kā to dara sabiedrības nesabojāts bērns – mans draugs. Dzīvot šeit un tagad. Ņemt no dzīves to ko tā dot un dot tai pretī to kas tev ir. Es skatos uz meitu kā viņa ēd un brīnos, kā tā var? Pēc labas ēdienreizes, viņa sāk skriet, joņot un dauzīties. Viņai ēdiens dod dzīvi, bet es pārstopējies bulciņas varu tik vien izdvest: „labi, ka neatnesi vairāk!” Rīma rīmu sapratīs. Tāpēc arī katru piektdienas rītu plkst.7.30 nāku uz 11.novembra krastmalā 29 esošo Retro foto un strādāju ar 12.soļu programmu. Un es zinu, cik es vakar bulciņas apēdu. Tie bija 700 grami. Par tik lielu ciparu ir pieaudzis man šīs nedēļas svars. Šodien sievasmātei dzimšanas diena!